Čingishans

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Čingizhans)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Čingiss
Genghis Khan.jpg
Valda 1185.-1227.
Kronēšana
Sievas
  • Borte (pirmā sieva)
  • Hulana
  • Jesugena
  • Jesuja
dēli
  • Džuči (Bortes dēls)
  • Čagatajs (Bortes dēls)
  • Ugedejs (Bortes dēls)
  • Tolujs (Bortes dēls)
  • Kulkans (Hulanas dēls)
  • Haračars (Hulanas dēls)
  • Čahurs (Jesugenas dēls)
  • Harhads (Jesugenas dēls)
Dinastija Čingisīdi
Tēvs Jesugajs baāturs
Māte Oeluna
Čingishana iekarotā teritorija 1227. gadā

Čingishans, Čingis-hans, hans Čingiss, agrāk arī Čingizhans (mng. Чингис Хаан, ķīn. 成吉思汗, pinj. Chéngjísīhàn, an. Genghis Khan, vc. Dschingis Khan, kr. Чингисхан; 1155[1]-1227), dzimtajā vārdā Temudžins (mong. Тэмүүжин, Temüüjin) – senmongoļu vadonis, vēlāk hans, t.s. Mongoļu impērijas izveidotājs, viens no vēsturē ievērojamākajiem valdniekiem un karavadoņiem.

Temudžina jaunības un vīra gadu hronoloģiskā secība ir tik ļoti neskaidra, konkrētu datējumu nav, ka notikumu secība un literatūrā pieņemtie gaduskaitļi ir tikai pieņēmumu līmenī. Kaut cik precīzs dzīves gājums zināms tikai kopš 1196. gada. Nenoliedzami bija neordināra personība ar harismu, talantīgs stratēģis, lieliski prata iegūt sabiedrotos un piesaistīt sev uzticamus un talantīgus cilvēkus. Laikabiedri viņu aprakstīja kā liela auguma, rudiem matiem, zaļām acīm, ar platu pieri, garu, biezu bārdu un ļoti izlēmīgu.

Dzimis Delunboldakā, Ononas upes krastā, Bordžiginu klana galvas un taičiutu cilts vadoņa baātura Jesugeja un tā sievas Oelunas ģimenē. Vārds dots par godu tēva uzvarai pār tatāru vadoni Temudžinu Uge. Precīzs dzimšanas gads nav zināms, avotos minēts tikai "dzeltenās cūkas gads", kas ļauj izvēlēties starp 1155. un 1162. gadu. Ņemot vērā Temudžina vētraino bērnību, viņš pats varēja nemaz nezināt precīzu savas dzimšanas gadu. 9 gadu vecumā zaudējis tēvu un nonācis lielā nabadzībā – padotie, radinieki un Jesugaja nukeri atteicās paklausīt atraitnei un pievienojās jaunajiem taičiutu vadoņiem, pametot bijušā vadoņa ģimeni vienus stepē. Sava laika standartiem ģimene dzīvoja dziļā nabadzībā – tikai 9 zirgi un daži mājlopi, – bērniem, lai gādātu pārtiku, nācās pat zvejot zivis. Pusaudža gados vairākkārt nonācis naidīgu klanu vai cilšu gūstā, taču vienmēr tam palaimējies izbēgt.

Sasniedzis pilngadību, Temudžins apprecēja ungiratu klana vadoņa sečena Daja meitu Borti, ar kuru tēvs viņu bija saderinājis jau bērnībā. Kad merkitu cilts sirotāji izpostīja Temudžina apmetni un nolaupīja tā sievu, viņš atjaunoja sadarbību ar nelaiķa tēva draugu, keraītu cilts hanu Toorilu, un kļuva par tā vasali. Savācis no tuvākajām apmetnēm piekritējus, kā arī palīgā atnākušos keraītus un bērnības asinsbrāļa, džadžiratu klana vadoņa Džamuhas (Жамуха сэцэн, ?-1205) karvīrus, Temudžins kā apvienotā karaspēka vadonis veiksmīgā reidā sagrāva merkitu apmetni, atbrīvojot savus tuviniekus. Palika dzīvot kopā ar Džamuhu tā ordā pie Horhonoh-Džuturas. Iegūtais laupījums un slava tam ļāva sākt vervēt piekritējus, ņemt savā aizbildniecībā bez vadoņu aizbildniecības palikušos, kā arī ar Džamuhas varu neapmierinātos. Jaunie piekritēji 1180. gadu vidū ievēlēja Temudžinu par savu hanu, kurš atdalījās no Džamuhas, izveidojot savu ulusu. Tas izraisīja karu asinsbrāļu starpā, kurā Temudžins tika sakauts, tā uluss izklīdināts, bet viņš pats pazuda no vēstures skatuves uz 10 gadiem (iespējams, bija kā vergs aizvests uz Ķīnu).

Ap 1195. gadu Temudžins atkal parādījās Mongolijas stepē un sāka pulcināt bijušos piekritējus. Palīdzējis keraītu hanam Toorilam atgūt pirms tam zaudēto troni, bet 1196. gada maijā/jūnijā uzstājās kā Ķīnas Dzjiņu impērijas sabiedrotais, palīdzot tās ekspedīcijas korpusam pie Uļdzas upes sagraut tatārus. Temudžinam par nopelniem impērijas labā piešķīra džaotao dienesta pakāpi t.i. viņš kļuva par imperatora varas pārstāvi pierobežā. Vienlaicīgi Temudžinu iecēla par robežapsardzes karaspēka - czju (ķīn. 糾, senmng. джау, kr. войска цзю; no kidaņu dju - "simts") - komandieri (impērijas karaspēks, ko pierobežā komplektēja no vietējiem iedzīvotājiem un kam bija robežapsardzes funkcijas). Pieauga Temudžina autoritāte citu mongoļu vadoņu vidū, un viņam bija pat juridiskas tiesības pavēlēt citiem haniem Ķīnas imperatora vārdā. Savu jauno statusu un iespējas viņš izmantoja, lai apvienotu un palielinātu savu ulusu, pa vienam sakautu tuvākos pretiniekus: 1197.-1204. gados virknē asiņainu karu Temudžins pakļāva praktiski visas Mongolijas stepes ciltis un tautas, t.sk. arī savus sabiedrotos.

Neskaitot vairākus desmitus konkubīņu, Temudžinam bija četras likumīgās sievas: Borte (Бөртэ үжин, 1161–1230), Hulana (Хулан хатан, 1164?-1215? /1225?), Jesugena (Есүгэн хатан, ?-?) un Jesuja (Есүй хатан, ?-?). Bortei bija četri dēli: Džuči (Зүчи хан, 1183?-1227), Čagatajs (Цагадай хан, 1185?-1242), Udegejs (Өгэдэй хаан, 1186?-1241) un Tolujs (Тулуй еке ноён, 1191?-1232), - kā arī 5 meitas, kuras tika izdotas par sievām ievērojamākajiem karavadoņiem un vasaļiem. Hulana tam dzemdēja 2 dēlus: Hulgenu (Хүлгэн ноён, ?-1238) un Haračaru (Харачар ноён, 1155/1162-1227), Jesugena – 2 dēlus: Džahuru (Чахур ноён, ?-?) un Harhadu (Хархад, ?-?), Jesuja – Dzočibeju (Дзочибей, ?-?). Tikai Bortes dēlu pēcteči varēja pretentēt uz ievēlēšanu par haniem.

1206. gadā Ononas upes augštecē sabrauca kopā visi pakļautās Mongolijas stepes hani un noijoni uz lielo sapulci – kurultaju, – kas pasludināja Temudžinu par stepes lielo hanu, piešķirot tam vārdu "Čingiss" (mn. Чингис). Pirmais, kam ķērās klāt jaunievēlētais lielais hans, bija militāri administratīvā un tiesvedības reforma, salaužot nomadu cilšu etniskās pašpārvaldes struktūras. Tika izsludināta Jasa – likumu kodekss, ietvēra sevī jarlikus (pavēles), jasakus (likumus) un bilikas (pamācības) – pasludināta reliģijas brīvība (hana padoto vidū bija gan šamanisti, gan kristieši, gan musulmaņi), visas pakļautās vai brīvprātīgi pievienojušās ciltis un tautas, sadalītas pēc militāri administratīvā principa, tika ar likumu piesaistītas savai dzīves vietai, bez pārvietošanās tiesībām: pakļautās zemes tika sadalītas 95 militāri administratīvos apgabalos noijonu tūkstošnieku vadībā. Tūkstošnieki kā arī simtnieki no hana saņēma lēni (hubi) kā atalgojumu par dienestu. Hubi piešķiršanu apstiprināja valdījuma pavēles (jarlika) un pilnvaras (gerege) izsniegšana. Tie, kuri ne tikai guva ienākumus no hubi, bet arī to pārvaldīja un kontrolēja, saņēma zīmogu ar ģerboni (tamgu). Simtnieka, tūkstošnieka un tumena (desmit tūkstoši) komandieru amati un nosaukumi bija mantojami. Atsevišķs administratīvais apgabals tika izveidots ziemeļos, kur dzīvoja t.s. “meža tautas”. Katram tūkstotim tika iedalītas savas ganības un savi ūdens avoti. Tādējādi tūkstošnieki pildīja arī administratīvas (iedzīvotāju pārvalde), saimnieciskās (ganību, apmešanās vietu pārraudzība), fiskālas (nodokļu iekasēšana), militāras (konkrēta karavīru skaita nodrošināšana dienestam) un tiesu varas funkcijas savā teritorijā. Čingisa dēliem un radiniekiem tika piešķirtas pārvaldīšanā atsevišķas dalienas, katram tika piekomandēts noijons kā hana pārstāvis un uzraugs. Lai reglamentētu vēstnešu, sūtņu, ierēdņu u.c. varas pārstāvju tiesības, ieviesa paiczu sistēmu. Hana administrāciju vadīja kanclers – džarguči –, kurš bija ne tikai administratīvais pārvaldnieks, bet arī augstākās instances tiesnesis. Lietvedībā tika ieviesta t.s. uiguru rakstība, kuras apguvei izveidoja skolas, kuras obligāti vajadzēja apmeklēt visiem aristokrātu bērniem. Tika izveidots vienots pasta ceļu tīkls un pasta staciju dienests. Kā hana pastāvīga rezidence tika izvēlēta Karakoruma, kas pamazām izvērtās par pastāvīgu galvaspilsētu. Reformas deformēja asinsradniecības saites cilts ietvaros: dažādu cilšu pārstāvji nonāca vienā tūkstotī un simtā, kur tos vienoja kopīgs dienests un dzīvesvieta, kas lika ciltīm – tatāriem, merkitiem, džadžiratiem, naimaniem, keraītiem u.c. – sakust kopīgajā masā, veidojot vienotu senmongoļu tautu. Eirāzijas stepes nomadu sociums dažās desmitgadēs mainīja sociālpolitisko struktūru un pāriet no klasiskās vadonības sabiedrības stadijas uz monarhiju.

1211. gadā tika proklamēta no Dzjiņu impērijas neatkarīgā Eke Mongol ulus (Их Монгол Улс) – "Lielā mongoļu valsts", jeb Mongoļu impērija.

1207. gadā norisa pirmais Čingisa karagājiens ārpus mongoļu zemēm – iebrukums tangutu Sisja valstī (mūsd. Ķīnas ziemeļrietumos). Sakāvis tangutus un piespiedis tos atzīt savu hegemoniju, viņš pavērsās pret savu bijušo sizerenu, džurčeņu Dzjiņu impēriju, 1213.-1214. gadu kampaņā sakaujot tās armiju, atņemot tai stepes pierobežu apgabalus, un piespiežot atzīt sevi par līdzvērtīgu suverēnu. 1218. gadā mongoļu karaspēks pavērsās uz rietumiem, kur Karakitaju valstī varu bija sagrābis 1208. gadā sakautais un no Čingisa varas uz rietumiem aizbēgušais naimanu hans Kučluks, pulcējot zem saviem karogiem visus ar Čingishana varu neapmierinātos. Te Čingisa ārpolitiskās intereses sadūrās ar Horezmas lielvalsts šaha Ala ad Dina Muhameda II interesēm. Kad horezmšahs noraidīja miera un sadarbības piedāvājumu, apkaujot mongoļu sūtniecību, 1219. gadā Čingiss pavērsa visus savus spēkus pret rietumiem. 1221. gadā Horezmas valsts krita. Savam laikam nepierasta bija viņa iekarošanas taktika: pilsētas un zemes, kuras labprātīgi padevās viņa varai, netika izlaupītas, bet to valdnieki saņēma jarliku autonomai valdīšanai arī turpmāk, savukārt pretestības gadījumā izrēķināšanās bija bezkompromisu cietsirdīga, dažviet pat pilnībā iznīcinot visus, kas uzdrošinājušies pretoties. Rezultātā uz 1225. gadu Čingishans bija iekarojis visu Centrālāziju, tā izveidojot sava laika lielāko impēriju, kas sniedzās no Klusā okeāna līdz Kaspijas jūrai, tā liekot pamatus t.s. Pax Mongolica zonai, kura ar vienotu likumu un nodokļiem veicināja turpmākajās desmitgadēs strauju tirdzniecības, amatniecības un zināšanu uzplaukumu, ļaužu mobilitāti, kam pateicoties, Rietumu kristīgā civilizācija uzzināja par Senās Ķīnas civilizācijas eksistenci un sākās to savstarpējā mijiedarbība.

Atgriezies Mongolijas stepē, 1225-1226 gada ziemu smagi slimoja, jo medībās bija nokritis no zirga un smagi cietis. 1226. gadā Čingiss devās savā pēdējā karagājienā pret sadumpojušos tangutu Sisja valsti. Saslimis tās galvaspilsētas Džunsinas aplenkuma laikā, un miris 1227. gada augusta beigās.

Skat. arī: "Hroniku krājums", "Slēptā mongoļu vēsture".

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Precīzs Temudžina dzimšanas gads nav zināms. Dažādos avotos minēti dažādi iespējamie dati, piemēram, Rašids ad Dins savā hronikā min 1155. gadu, Juaņu dinastijas vēsture - 1162. gadu.

Literatūra par šo tēmu

  • Jans Vasilijs. Čingizhans. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1946.

  • Jack Weatherford. Genghis Khan and the Making of the Modern World. - Three Rivers Press, New York, 2004- 312 pages. ISBN 0-609-80964-4
  • De Hartog Leo. Genghis Khan: Conqueror of the World. - I.B. Tauris & Co. Ltd., London, 1988
  • Secret History of the Mongols: The Origin of Chingis Khan (expanded edition): An Adaptation of the Yüan chʾao pi shih, Based Primarily on the English Translation by Francis Woodman Cleaves. Asian Culture Series. - Cheng & Tsui Co., Boston, 1998, ISBN 0-88727-299-1
  • Lamb Harold. Genghis Khan: The Emperor of All Men. - R. M. McBride & company, New York, 1927
  • Lister R. P. Genghis Khan. - Cooper Square Press, Lanham, Maryland, 2000, ISBN 0-8154-1052-2
  • Man John. Genghis Khan: Life, Death and Resurrection. - Bantam Press, London/New York, 2004 ISBN ISBN 0-593-05044-4
  • Martin Henry Desmond. The Rise of Chingis Khan and his Conquest of North China. - Johns Hopkins Press, Baltimore, 1950
  • Stewart Stanley. In the Empire of Genghis Khan: A Journey among Nomads. - Harper Collins, London, 2001, ISBN ISBN 0-00-653027-3
  • Weatherford Jack. Genghis Khan and the Making of the Modern World. - Crown, New York, 2004, ISBN 0-609-61062-7
  • Juvaini, Ata-Malik. Genghis Khan: The History of the World Conqueror. / Translated by John Andrew Boyle - University of Washington Press: Seattle, 1997, ISBN 0-295-97654-3
  • Rashid al-Din Tabib. A Compendium of Chronicles: Rashid al-Din's Illustrated History of the World Jami' al-Tawarikh. / The Nasser D. Khalili Collection of Islamic Art, Vol. XXVII. Sheila S. Blair (ed.). - Oxford University Press, Oxford, 1995, ISBN 0-19-727627-X
  • The Secret History of the Mongols: A Mongolian Epic Chronicle of the Thirteenth Century [Yuan chao bi shi]. / Brill's Inner Asian Library vol. 7. tr. Igor De Rachewiltz. - Leiden, Boston, 2004. ISBN 90-04-13159-0
  • Rashid al-Din Tabib. The Successors of Genghis Khan (extracts from Jami’ Al-Tawarikh). / UNESCO Collection of Representative Works: Persian heritage series. tr. from the Persian by John Andrew Boyle. - Columbia University Press, New York, 1971, ISBN 0-231-03351-6
  • Ratchnevsky P. Genghis Khan – His Life and Legacy. - Blackwell Publishers, Oxford, 1993. ISBN 0-631-189491
  • Leo De Hartog. Genghis Khan: Conqueror of the World. - I.B.Tauris & Co Ltd., 2003. ISBN 9781860649721

  • Manfred Taube. Geheime Geschichte der Mongolen: Herkunft, Leben und Aufstieg Dschingis Khans. - Gustav Kiepenheuer: Leipzig-Weimar, 1989. - 327 S.
  • Gudrun Ziegler, Alexander Hogh. Die Mongolen, im Reich des Dschingis Khan. - Theis, Stuttgart, 2005. ISBN 3-8062-1940-0
  • Hans Leicht. Dschingis Khan. - Patmos, Düsseldorf, 2002. ISBN 3-491-96050-9
  • Reinhold Neumann-Hoditz. Dschingis Khan. - Rowohlt, Reinbek bei Hamburg, 1985. ISBN 3-499-50345-X
  • Franklin Mackenzie. Dschingis Khan. - Scherz Verlag, Bern/München, 1977, ISBN 3-502-16441-X; Habel, Darmstadt 1993, ISBN 3-87179-179-2
  • Karénina Kollmar-Paulenz. Die Mongolen: Von Dschingis Khan bis heute. - C.H.Beck, 2011 - 128 Seiten; ISBN 3406621333
  • Ratschnevsky P. Cinggis-khan: Sein Leben und Wirken. - F. Steiner Verlag: Wiesbaden, 1983, 207 S.

  • Jean-Paul Roux. Gengis Khan et l'Empire Mongol. - Gallimard: Paris, 2002, ISBN 2-07-076556-3
  • Jean-Paul Roux. Histoire de l'Empire Mongol. - Fayard, Paris, 1993
  • Boris Vladimirstov. Gengis Khan. - Paris, 1948
  • Louis Hambis. Gengis Khan. - Paris, 1973
  • Dominique Farale. De Gengis Khan à Qoubilaï Khan. - Economica, Paris, 2003, ISBN 2-7178-4537-2

  • Груссе Р. Чингисхан: Покоритель Вселенной. - Москва, 2008. ISBN 978-5-235-03133-3
  • Крадин Н. Н., Скрынникова Т. Д. Империя Чингис-хана. М.: Восточная литература, 2006. ISBN 5-02-018521-3
  • Юань ши. История династии Юань. — Москва, Пекин, 1976
  • Юрченко А.Г. Историческая география политического мифа. Образ Чингиз-хана в мировой литературе XIII-XV вв. - Евразия: Санкт-Петербург, 2006. - 640 c. ISBN 5-8071-0203-7
  • Кычанов Е.И. Жизнь Темуджина, думавшего покорить мир. Чингиз-хан: личность и эпоха. - Восточная литература РАН: Москва, 1995. 272 c.
  • Трепавлов В.В. Государственный строй Монгольской империи XIII в. - Москва, 1993. 168 c.
  • Храпачевский Р. Военная держава Чингисхана. - АСТ: Москва, 2004 - 557 c. ISBN 5-17009533-3
  • Султанов Т.И. Чингиз-хан и Чингизиды. Судьба и власть. - Москва, 2006 - 448 с.
  • Акимбеков С.М. История степей: феномен государства Чингиз-хана в истории Евразии. - Алматы, 2011 - 640 с.
  • Джувейни. Чингиз-хан. История завоевателя мира. / пер. Е.Е. Харитонова. - Москва, 2004
  • Уолкер С.С. Чингиз-хан. - Ростов на Д., 1998.
  • Хара-Даван Э. Чингис-хан как полководец и его наследие. - Элиста, 1991.
  • Владимирцов Б. Я. Чингис-хан. - Горно-Алтайск, 1992.
  • Уэзерфорд Д. Чингисхан и рождение современного мира. - Москва, 2006.
  • Палладий. Старинное китайское сказание о Чингис-хане // Восточный сборник. - СПб., 1877.

Resursi internetā par šo tēmu