Šucmaņi

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latviesu sucmanu patrula.jpg

Šucmaņi jeb sardzes dienests (vc. Schutzmannschaften), arī kārtības palīgpolicija (Ordnungs–Hilfspolizei) - no vietējiem koloboracionistiem saformēts bruņoti palīgpolicijas dienests Vācijas okupētajās teritorijās 2. Pasaules kara laikā. Pildīja stratēģisko objektu (tiltu, noliktavu u.tml.) apsardzes pienākumus, piedalījās SD pretpartizānu akcijās, kriminālnoziedznieku un režīmam nevēlamu cilvēku aizturēšanā, apsargāja un veda uz nošaušanas vai ieslodzījuma vietu u.tm.

okupētajā Latvijā 3000 vīru lielas latviešu kārtības dienesta palīgpolicijas formēšana sākās ar 1941. gada 17. jūlija rīkojumu no Berlīnas jauniekarotajos austrumu apgabalos veidot policijas spēku nodrošinājumu. Iestāšanās kārtības dienestā bija brīvprātīga. Latvijā vietējās pašaizsardzības vienības apvienot vienā struktūrā tika uzticēts SS un policijas vadītājam SS ģenerālim Štālekeram (Stahlecker), kurš noteica kārtības dienesta personālsastāva skaitu 3000 vīru, tos sadalot:

  • kārtības policijas savrupdienestam (1500 vīru)
  • cietumu apsardzībai (400)
  • dzelzceļu policijai (100)
  • ostas policijai (26)
  • Rīgas apriņķim (240)

Stratēģiski svarīgu objektu apsargāšanai izdalīja 500 vīru, par kuru komandieri iecēla bijušo Latvijas armijas pulkvedi Veisu, kurš saformēja 5 atsevišķas rotas, jeb rekrutēšanas rezervi (Rekrutierungsreserve).

Sākotnēji kārtības dienests bija pakļauts vācu policijas pulka "Nord" komandierim. Palīgpolicistus ietērpa bijušās Latvijas armijas formas tērpos, ko vācieši bija ieguvuši kā kara laupījumu 24. territoriālā korpusa noliktavās. Bruņoti ar vieglajiem strēlnieku ieročiem un Čehoslovākijas armijas kaskām. Zīmotņu vietā bija apzīmogotas un numurētas zaļas krāsas piedurkņu saites ar uzrakstu: "Kārtības palīgpolicija Rīga" (Ordnungs–Hilfspolizei Riga). 28. augustā pie SS un policijas vadītāja Latvijā nodibināja jaunu amatu: kārtības dienesta komandieris Latvijā (Kommandeur der Ordnungspolizei Lettland (KDOL)). Provincē svarīgu objektu apsargāšanai nodibināja t.s. "B" un "C" kategoriju palīgpoliciju. "B" kategorijā bija virsštatā pieņemtie policijas darbinieki (saņēma algu līdzīgi "A" grupas, t.i. štatos paredzētiem darbiniekiem). "C" kategorija komplektējās galvenokārt no bij. aizsargu organizācijas darbiniekiem, un tie pastāvīgu algu nesaņēma. Šie palīgpolicisti turpināja savu parasto nodarbību ārpus palīgpolicijas, un tos pieaicināja kārtības dienestam tikai nepieciešamības gadījumos, piem. tiltu, noliktavu vai citu svarīgu objektu apsardzībai, partizānu un diversantu apkarošanai utt. "C" kategorijas policisti saņēma atalgojumu tikai par dienestā pavadīto laiku. Kārtības dienestu šķiroja savrupdienestā un slēgto vienību dienestā. Savrupdienestam bija visi parastās kārtības policijas uzdevumi, kamēr slēgtās vienības bija paredzētas kaŗam svarīgu objektu apsardzībai. Vienību formēšanu, komplektēšanu ar kadriem un apmācību vācieši uzdeva Latviešu aizsardzības štābam Rīgā, Annas ielā (štāba priekšnieks pltn. Lobe). Visus operatīvos rīkojumus un techniskos norādījumus par formēšanu, apgādi un apmācību aizsardzības štābs saņēma no vācu kārtības policijas komandiera Latvijā plkv. Knechta (Knecht).

Septembrī šucmaņu rotas sāka pārformēt apriņķu palīgpolicijas bataljonos (līdz 1944. gadam saformēja 49 bataljonus). 1941. gada 22. oktobrī pirmais latviešu kārtības dienesta bataljons (bez 4.rotas) pltn. Manguļa vadībā izbrauca uz fronti vācu armijas rīcībā. Pēc izlādēšanas st. Solci, bataljons veica dzelzceļu apsardzības uzdevumus starp Dno un Staraja Rusa. Ar Vācijas reichsfīrera un vācu policijas šefa (Reichsführer SS und Chef der deutschen Polizei) Himmlera 1941 .gada 6. novembŗa pavēli palīgpoliciju ieņemtajos austrumu apgabalos pārdēvēja par "Schutzmannschaft" (Kārtības dienests). Arī pārējie bataljoni apsargāja stratēģiski svarīgus objektus, dzelzceļa līnijas. Apsargāja Rīgas geto, Salaspils koncentrācijas nometni, bija Varšavas geto ārējā apsardzē, konvojēja aizturētos, kā arī ņēma dalību SD akcijās, iznīcinot ebrejus (skat. arī holokausts), čigānus, padomju aktīvistus vai vienkārši aizdomās par nelojalitāti turētos Latvijas iedzīvotājus. Ņēma dalību partizānu apkarošanas akcijās Baltkrievijā 1942. un 1943. gados: 12 latviešu policijas bataljoni bija iesaistīti partizānu apkarošanas akcijā "Sumpffieber" (1942. g. augusts-septembris; nogalināti 389 partizāni, 1274 par partizāniem aizdomās turētie, 8350 ebreji, kā arī deportētas 1217 personas) un "Winterzauber" (1943. g. februāris-aprīlis). Bez apsardzības uzdevumiem kārtības dienesta bataljonus bieži sūtīja cīņās pret partizāniem, kā arī uz fronti kā regulāro daļu palīgvienības (Lettische Schutzmannschaft Front Bataillon).

1943. gadā no 11 bataljoniem izveidoja Latviešu leģiona frontes vienības, bet 1944. gada maijā, sakarā ar brīvprātīgo trūkumu, arī pārējos kārtības policijas savrupdienesta bataljonus ieskaitīja Latviešu leģionam.

Literatūra par šo tēmu

  • Freimane V. Ardievu, Atlantīda! - Atēna: Rīga, 2011. - 384 lpp.
  • Valdis Mackars. Civiliedzīvotāju upuri kara beigās. // Kursas Laiks. 07.05.2010
  • Konovaļčiks Māris. 16. Zemgales Kārtības dienesta bataljona kaujas darbība Ļeņingradas frontes aizmugures apstākļos : 1941.-1943. //
  • Vīksne Rudīte. Arāja komandas dalībnieks pēc padomju tiesas prāvu materiāliem: sociālais stāvoklis, izglītība, iestāšanās motīvi, piespriestais sods. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2001. Nr.3., 108. - 140. lpp.

  • Reichelt Kathrin. Lettland unter deutscher Besatzung 1941-1944. Der lettische Anteil am Holocaust. - Metropol Verlag, 2011, S. 428, ISBN 3-940938-84-X

Resursi internetā par šo tēmu