1905. gada revolūcija

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

1905. gada revolūcija - masveida tautas nemieri Krievijas impērijā 1905.-1906. gadā, kas tika visai nežēlīgi apspiesti.

1890. gadu beigu ekonomiskā krīze veicināja marksisma ideju izplatīšanos, kuras aktīvi popularizēja jaunstrāvnieki. Kopš 1901. gada aktīvi darbojās Krievijas sociālrevolucionāru partija (eseri), un virkne citu kreiso radikāļu grupu, kas izvērsa strādnieku un laukstrādnieku vidū aktīvu marksisma propagandu. 1904. gadā nelegāli tika izveidota Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). Neveiksmes krievu–japāņu karā veicināja nelegālo un legālo politisko opozicionāro grupu un partiju aktivitāti Krievijā – demokrātisku ideju aģitācija presē; politisko reformu iniciatīvas; pretkara demonstrācijas; streiki un uzbrukumi varas pārstāvjiem. Pēterburgā 9.(22). janvārī, vardarbīgi tika izklīdināts gājiens, kur pūlis devās uz valdnieka rezidenci iesniegt caram strādnieku sastādīto petīciju. Apšaudē nogalināja ap 130 un ievainoja 299 cilvēkus (t.s. Asiņainā svētdiena). Reaģējot uz notikušo, aptvēra lielākās Krievijas impērijas pilsētas, gandrīz pilnībā paralizējot valsts ekonomiku, un sevišķi plaši izvērsās Baltijas guberņās un Polijā. Tika izvirzītas ekonomiskas (algas palielināšana, darbadienas saīsināšana, darba apstākļu uzlabošana, soda naudas samazināšana u.c.) un politiskas (patvaldības ierobežošana vai likvidācija, biedrošanās un preses brīvība, likumdošanas uzlabošana u.c.) prasības. Streikoja ne tikai strādnieki, bet arī daudzi kalpotāji, amatnieki, pārdevēji, laukstrādnieki u.c.

Streiki un demonstrācijas aptvēra lielākās Krievijas impērijas pilsētas, gandrīz pilnībā paralizējot valsts ekonomiku. 05(18).02.1905. tika publicēts cara Nikolaja II manifests ar aicinājumu nostiprināt patvaldību un dekrēts, kas Senātam deva tiesības izskatīt reformu iniciatīvas. Senātā iesniedzamās petīcijas sastādīja sabiedriskās organizācijas, pašvaldību iestādes un pat atsevišķi indivīdi. Tika organizētas cara tikšanās ar pavalstnieku deputācijām dažādu sociālo un ekonomisko jautājumu risināšanai. Taču nemieru vilni valdības pretīmnākšana nemazināja - opozīciju neapmierināja valdības daļēja piekāpšanās.

Maijā pieauga dumpju kustība laukos (t. s. laukstrādnieku streiki, zemes nomas nemaksāšana, meža izciršana u. c.). Jūnija beigās sākās plaši strādnieku nemieri Polijā. Lodzā un Varšavā tika celtas barikādes un notika ielu cīņas, kurās gāja bojā vairāki simti cilvēku. Krievijā sākās nemieri armijā un flotē – dumpis uz bruņukuģa "Potjomkins” Melnajā jūrā, jūrnieku nemieri Liepājā.  Valdība izsludināja kara stāvokli atsevišķās guberņās. Vardarbības pieaugums izpaudās uzbrukumos varas pārstāvjiem un muižniekiem, bruņotās laupīšanās un ebreju grautiņos. Plašie nemieri, kas aptvēra gandrīz visu impēriju, piespieda imperatoru Nikolaju II 17.(30.) oktobrī izdot manifestu, kurā viņš deva pavalstniekiem vārda un biedrošanās brīvību. Arī Vidzemē un Kurzemē sāka dibināties dažādas biedrības un pilsoniskās politiskās partijas. Izveidojās arī strādnieku arodbiedrības (Rīgā vien tajās apvienojās ~15 000 strādnieku). 06(19).08.1905. ar cara manifestu tika izsludināta Krievijas Valsts Domes sasaukšana. Vēl viena piekāpšanās opozīcijas prasībām bija septembra sākumā ieviestā universitāšu autonomija.

1905. gada 17. oktobrī publicēts Manifesta par valsts iekārtas pilnveidošanu , kurš pirmo reizi Krievijas impērijā noteica pavalstnieku tiesības un brīvības. Likums deklarēja personas neaizskaramību, vārda, apziņas, sapulču un apvienību brīvība u.c. cilvēktiesības. Tika paplašināts vēlētāju loks. Pēc dažām dienām tika amnestēti politiskie ieslodzītie. Manifesta izsludināšanai sekoja revolūcijas kulminācija un vardarbība, tika veidotas arodbiedrības un politiskās partijas. Visā krievijā sākās masu demonstrācijas, kur pamatprasības bija:

  • algu palielināšana,
  • darbadienas saīsināšana,
  • darba apstākļu uzlabošana,
  • patvaldības ierobežošana,
  • biedrošanās un preses brīvība, u.c.

1906. gada 1. pusē revolūcija pārvietojās no pilsētām uz laukiem. Daudzviet Krievijā notika plaši pret muižniekiem vērsti zemnieku nemieri, kuri kulmināciju sasniedza 1906. gada vasarā. Laukos (laukstrādnieku jūlija ģenerālstreiks), notika baznīcu demonstrācijas, dibinājās rīcību komitejas un tautas milicijas vienības. Rudenī beigās daudzviet lauku mazpilsētās notika bruņotās sacelšanās - t.s. mežabrāļi, - savukārt lielpilsētās aktīvi darbojās kreiso organizāciju kaujinieku vienības.

Rudenī valdība uzsāka represijas, kas bija vērstas pret opozicionārām organizācijām un laikrakstiem. Varas atgūšanai tika nosūtītas karaspēka vienības. 1906. gada septembra sākumā izveidoja lauka kara tiesas revolucionāru tiesāšanai. 1906. gada beigās un 1907. gada sākumā revolucionārā kustība mazinājās.

Literatūra par šo tēmu

  • Augškalns-Aberbergs J. Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija: Vēsturisks atskats. - Nākotnes kultūra: Rīga, 1929.- 154 lpp.
  • Apine Ilga. 1905.—1907. gada revolūcija Latvijā un latviešu sociāldemokrāti. - Zelta Grauds: Rīga, 2005., - 64 lpp. ISBN 9984-9684-7-2
  • Krastin̦š Jānis. 1905. gada revolūcija Latvijā. - Zinātne: Rīga, 1975. - 378 lpp.
  • Klāvs Lorencs. Kāda cilvēka dzīve. Klāva Lorenca atmiņas. - Mansards: Rīga, 2005. - 476 lpp. ISBN 9984-9684-5-6
  • Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis. Latvieši armijā un policijā 1905. gada revolūcijas laikā. // Latvijas arhīvi. 2005. Nr.4. 18.-31. lpp. ISSN 1407-2270
  • Ēriks Jēkabsons. 1905. gada revolūcija: Latviešu sociāldemokrātu propagandistes Mildas Kļaviņas (Salnās) dienasgrāmata. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 2016. Nr. 4.
  • Ineta Tunne. Vardarbības freims 1905. gada notikumu atspoguļojumā laikrakstā. // Latvijas arhīvi. 2005. Nr.4. 31.-50. lpp. ISSN 1407-2270
  • Lapa Līga. Kaujinieki un mežabrāļi 1905. gada revolūcijā Latvijā. - Latvijas Vēstures institūta apgāds: Rīga, 2018. ISBN 9789984824512
  • Pārsla Pētersone. Lielstraupes pils un citu Vidzemes muižu dedzināšana 1905. gadā. // Latvijas arhīvi. 2012. Nr.3. 72.-95. lpp. ISSN 1407-2270
  • 1905. gads Latvijā: 100. Pētījumi un starptautiskas konferences materiāli, 2005. gada 11.–12. janvāris, Rīga. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2006. – 583 lpp.
  • Bērziņš Jānis. Bruņotās sacelšanās problēmas Latvijas pilsētās 1905. gada revolūcijā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992. Nr.4., 74.-90. lpp.
  • Bērziņš Jānis. Bruņotās sacelšanās problēmas Latvijas pilsētās 1905. gada revolūcijā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1993. Nr.1., 63.-76. lpp.
  • Zelče Vita. Informācija par 1905. gada revolūcijas notikumiem Latvijā ārvalstu laikrakstos. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1998. Nr.1., 76.-91. lpp.
  • Lapa Līga. Pirmās Latvijas Republikas laika latviešu prese par 1905. gada revolūciju. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2004. Nr.4., 90.-115. lpp.
  • Līga Lapa. Kaujinieku darbība 1905. gada otrajā pusē. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2010. Nr.4., 44.–68. lpp.
  • 1905. gads Latvijā: 100. Pētījumi un starptautiskas konferences materiāli, 2005. gada 11. – 12. janvāris, Rīga. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2006.

Resursi internetā par šo tēmu