Algotņi

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Algotņi - (angl. mercenaries, fr. mercenaire, vāc. Söldners, Söldnertruppen, kr. наемники) - profesionālas militārpersonas, kas par militāro dienestu un piedalīšanos karadarbībā svešas valsts pusē saņem atalgojumu. Algotņi varēja pārdot savus pakalpojumus gan individuāli, gan veidot jau pastāvīgas vienības, kas savus pakalpojumus pārdeva kolektīvi. Šādas algotņu daļas zināmas praktiski visās zemēs kopš senajiem laikiem. Viduslaiku beigās algotņi Eiropā veidoja karaspēka pamatkodolu, XV-XVIII gs. vācu landsknehtus un slavenos šveiciešu brīvos bataljonus algoja gandrīz visās valstīs Eiropā. Algotņu nozīme samazinājās XVIII-XIX gs. līdz ar nacionālo regulāro armiju izveidošanos, taču atsevišķas algotņu vienības (piemēram, Francijas ārzemnieku leģions u.c.) armijās pastāv arī mūsdienās. Kopš XX gs. otrās puses visizplatītākais algotņu darbības veids ir t.s. apsardzes uzņēmumi, kurus valsts vara noalgo karadarbības veikšanai, policejiskām operācijām un/vai okupācijas režīma uzturēšanai okupētajā teritorijā.

Mūsdienās starptautiskie likumi, kas attiecas uz algotņiem, ir visai nekonkrēti un izplūduši, jo to tapšanas gaitā nemitīgi mainījās politiskā situācija un algotņu loma. 1968. gadā ANO Ģenerālā Assambleja un Āfrikas Vienības organizācija pieņēma virkni likumu, kas vērsti pret algotņiem, pasludinot par nelikumīgu un krimināli sodāmu to izmantošanu pret nacionālās atbrīvošanās kustībām un kustībām par neatkarību. 1977. gadā ANO Drošības Padome pieņēma rezolūciju, kurā nosoda algotņu rekrutēšanu, lai īstenotu varas apvērsumus ANO dalībvalstīs. Tāpat 1977. gadā Ženēvas Konvenciju 1. Papildprotokola 47. pants liedza algotņiem kombatanta un karagūstekņa statusu, tādā veidā nododot viņus to valstu, kurās viņi karo, krimināltiesas jurisdikcijas rokās.

Skat. arī landsknehts, kondotjers

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 124. lpp.
  • Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., - 157. lpp.

  • Paul Balor. Manual of the Mercenary Soldier. A Guide to Mercenary War, Money and Adventure. - Dell Books: New York, 1988, ISBN 0-440-20014-8
  • David Shearer. Private armies and military intervention. - Oxford University Press: Oxford, 1998, ISBN 0-19-829440-9
  • Janice E. Thomson. Mercenaries, Pirates, and Sovereigns: State-Building and Extraterritorial Violence in Early Modern Europe. - Princeton University Press: Princeton, 1994, ISBN 0-691-08658-3
  • Chartrand Rene. Louis XV's Army – Foreign Infantry. - Osprey, 1997. ISBN 1-85532-623-X
  • Crimes of war. What the public should know. / Edited by Roy Gutman and David Rieff, legal Editor Kenneth Anderson. - W.W. Norton&company: New York, London, 1999

  • Rückkehr der Condottieri? Krieg und Militär zwischen staatlichem Monopol und Privatisierung: Von der Antike bis zur Gegenwart. / Förster Ch., Kronenbitter J.G. Hg. - Paderborn u.a. 2009
  • Dario N. Azzellini B., Kanzleiter B. Das Unternehmen Krieg. Paramilitärs, Warlords und Privatarmeen als Akteure der Neuen Kriegsordnung. - Assoziation A: Berlin, 2003, ISBN 3-935936-17-6
  • Hans-Christian Huf. Mit Gottes Segen in die Hölle - Der Dreissigjährige Krieg. - Ullstein: Berlin, 2001
  • Fred Mercks Fred. Auf der Strasse des Todes. Ereignisse, Tatsachen, Zusammenhänge. - Militärverlag der DDR: Berlin, 1982, ISBN 3-327-00429-3
  • Peter W. Singer. Die Kriegs-AGs. Über den Aufstieg der privaten Militärfirmen. - 2001-Verlag: Frankfurt am Main, 2006, ISBN 3-86150-758-7
  • Burschel Peter. Söldner im Nordwestdeutschland des 16. und 17. Jahrhunderts. - Vandenhoeck&Ruprecht: Göttingen, 1994
  • Kroener Bernhard. Soldat oder Soldateska? Programmatischer Aufriss zur Sozialgeschichte militärischer Unterschichten in der ersten Hälfte des 17. Jahrhunderts. // Militärgeschichtliches Forschungsamt: Militärgeschichte. Probleme : Thesen : Wege, - Stuttgart, 1982, S. 100-123.

Resursi internetā par šo tēmu