Bīrons Pēteris Ernsts, Kurzemes hercogs

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pēteris
Duke of Courland Peter von Biron 1782.jpg
valda

1764.-18.03.1795.

investitūra 03.01.1765.
hercogs 25.11.1769.-18.03.1795.
sievas
  • 1765-1772 - Luīze Karolīna cu Valdeka
  • 1773 – Anna Marija Frederike fon Manteifela
  • 1774-1778 - Jevdokija Jusupova
  • 1779-1800 - Doroteja
bērni
ārlaulības bērni
dzimta Bīronu dzimta
tēvs Ernsts Johans fon Bīrons
māte Benigna Gotlība fon Trota-Treidena
dzimis 15.02.1724. Mītavā, Kavalieru namā
miris 13.01.1800. Gellenavā
Biron Peter Wappen.jpg

Pēteris Ernsts fon Bīrons (H.H. Prince Peter Ernst von Biron, 1724.-1800.) – grāfs, otrais un pēdējais Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogs no Bīronu dinastijas.

Dzimis 1724. gada 15. februārī Mītavā, t.s. Kavalieru namā, Kurzemes un zemgales hercoga Ernsta Johana Bīrona un Benignas Gotlības ģimenē. 1730.-1740. - kopā ar ģimeni dzīvo Krievijas impērijā (1730.-1732. Maskavā, 1732.-1740. Pēterburgā), jo tēvs ir viens no tuvākajiem imperatores Annas padomniekiem. Guvis savam laikam lielisku izglītību - jau pusaudža gados brīvi runāja vācu, krievu un franču valodā, mācījās latīņu un itāliešu valodas, ģeogrāfiju, matemātiku un vēsturi (trimdas laikā apguva arī holandiešu, poļu un latviešu valodas), kopš 6 gadu vecuma apguva dejošanu (pie slavenā Etjēna Landē), jāšanu, paukošanu. 1738. gadā, 14 gadu vecumā Pēteri ieceļ par leibgardes apakšpulkvedi. Saņēmis Polijas karalistes Baltā ērgļa ordeni, 1740. gadā piešķirts Sv. Andreja un Aleksandra Ņevska ordenis. 1763. gada 22. janvārī Bīroni atgriezās hercogistē.

Kaut arī juridiski hercogistes monarhs bija viņa tēvs, reālais valdnieks jau bija Pēteris, par ko liecina tas, ka viņš parakstījis lielāko daļu no tā laika valsts dokumentiem. 1765. gada 15. oktobrī princis Pēteris salaulājas ar Valdekas princesi Karolīnu Luīzi (1748.-1782.) - šī laulība tika šķirta 1772. gada 15. maijā. 1770. gada 25. jūlijā jaunais Kurzemes hercogs Pēteris Bīrons nodeva zvērestu Kurzemes muižniecībai. 1774. gada 6. martā Sanktpēterburgā hercogs Pēteris salaulājas ar kņazieni Jevdokiju Jusupovu (kr. Юсупова Евдокия, 1743.-1780.), bet 1778. gadā tiesa šķīra šo Pētera laulību, kura vairs neeksistēja, jo kopš 1776. gada hercoga sieva dzīvoja Pēterburgā (Krievijas impērija šo šķiršanās lēmumu neatzina par likumīgu). 1779. gada 24. oktobrī hercogs Pēteris slepeni salaulājas ar Annu Šarloti Doroteju fon Mēdemu (kāzas notika 1779. gada 6. novembrī Mītavas pilī, un tikai sākoties svinībām viesi uzzināja to iemeslu).

Bija savam laikam ļoti labi izglītots, interesējās par zinātni un kultūru. Kaislīgs mākslas kolekcionārs, Rundāles pilī atradās Rembranta glezna “Simeons un Anna templī”, kas tagad atrodas Kunsthalle Hamburgā un Meinderta Hobemas glezna “Ūdensdzirnavas”, kas tagad apskatāma Drēzdenes gleznu galerijā. Gleznu vairums pēc 1795. gada tika pārvests uz Sagānas pili Silēzijā un pamazām sadalīts starp mantiniekiem, kā arī izpārdots Parīzē 1899. gadā. Daudz ceļojot pa Eiropu, hercogs Pēteris iegādājās virkni īpašumu. 1772. gada 19. augustā hercogs informēja landtāgu par Akadēmiskās ģimnāzijas dibināšanu. 1775. gada 8. jūnijā tika parakstīts t.s. Pētera akadēmijas (Academia Petrina) dibināšanas akts.

Tā kā ārpolitiskā situācija bija vairāk nekā saspringta[1], 1784. gadā hercoga ģimene devās apceļot Eiropu, atstājot zemes pārvaldi padomes ziņā. Līdz 1785. gada augustam hercoga ģimene apceļoja Apenīnu pussalu (Veronā, Džusti pilī aplūkojama marmora piemiņas plāksne par "Venērai līdzīgās" Dorotejas un hercoga Pētera viesošanos, savukārt Boloņas Mākslas akadēmijas Kurzemes zālē atrodas tēlnieka Džakomo de Maria veidotais Pētera krūšutēls kā pateicība par viņa iedibināto stipendiju jauno mākslinieku atbalstam). Romā tā laika ievērojamā gleznotāja Andželika Kaufmane uzgleznoja hercogienes portretu (kopija atrodas Rundāles pilī). Neapolē hercogu pāris bija gaidīti viesi Anglijas sūtņa lorda Viljama Hamiltona, izcila mākslas pazinēja, senlietu un mākslas darbu kolekcionāra, namā. 1785./1786. gadu ziema tika pavadīta Berlīnē. 1786. gada pavasarī ģimene devās uz Holandi, bet pēc tam uz Pirmontu, kur tika svinētas hercoga Pētera ārlaulības meitas Henrietes Friderikes fon Vartenbergas kāzas ar grāfu Karlu Filipu fon Hardenbergu. 1787. gadā hercogs papildināja savu ģerboni ar vairākiem nupat nopirktās Sagānas hercogistes ģerboņa laukiem (Sagānas pilsētas eņģeli, Glogavas hercogistes melno ērgli ar sudraba pusmēnesi uz krūtīm, Pernšteinas baronijas melno vērša galvu ar melnu riņķi nāsīs, Vartenbergas baronijas sarkano siju starp trim tādām pašām lodēm). 1787. gada rudenī hercogiene atgriezās Kurzemē (hercogs ieradās pāris mēnešus vēlāk, tūdaļ iesūdzot viņa prombūtnes laikā saimniekojušos muižniekus Seima tiesā). Žečpospoļita, līdz ar to arī Kurzemes un Zemgales hercogiste bija nonākusi politisko pārmaiņu centrā, ko noteica politiskā spriedze starp lielvalstīm Krievijas impēriju, Austrijas impēriju un Prūsijas karalisti, cenšoties paplašināt savas teritorijas un ietekmi Eiropā. 1791. gadā Kurzemes bruņniecība sagatavoja jaunas konstitūcijas projekts, kas faktiski paredzēja bruņniecības viennozīmīgu varu, atstumjot hercogu.[2] Saprotot situācijas bezcerīgumu, hercogs iegādājās virkni īpašumu Bohēmijā un pili Berlīnē Unter den Linden (kurā vēlāk atradās Krievijas impērijas un PSRS vēstniecības), sākot izvest sev piederošo kustamo mantu no Kurzemes.

1795. gadā pēc t.s. Trešās Polijas dalīšanas par Kurzemes hercogu senjoru Žečpospoļitas karaļa vietā kļuva teritorijas, tiesību un pienākumu pārmantotājs, Krievijas impērija. Kurzemes un Zemgales muižniecības landtāga sēdē tika pieprasīta hercoga atteikšanās no troņa un hercogistes apvienošanās ar Krievijas impēriju. 1795. gada 18. martā hercogs Pēteris atteicās no troņa[3] un titula (turpmāk "Kurzemes un Zemgales hercogs" bija viens no Krievijas imperatora tituliem). Saņēmusi no Krievijas imperatores Katrīnas II solījumu par zināmu kompensāciju (pensiju) par īpašumiem Kurzemē, Hercogs ar trim meitām augusta beigās no Vircavas muižas devās uz Sagānu un Kurzemē vairs nekad neatgriezās. Turpmākos gadus hercogs ar trim vecākajām meitām uzturējās vai nu Sagānas pilī, vai savā Bohēmijas Nāhodas pilī, savukārt hercogiene Doroteja ar jaunāko meitu vairāk uzturējās savā rezidencē Lēbihavā. 1799. gada novembra otrajā pusē hercogs jutās saguris un devās uz Gelenavu netālu no Nāhodas pie sava drauga fon Mutiusa, kurš viņam ieteica vērsties pie kāda lauku garīdznieka, "kurš nodarbojas ar dabas medicīnu". Pārliecināts, ka hercogs saslimis ar kādu venērisku kaiti, tautas dziednieks viņu ārstēja ar dzīvsudrabu - nāves cēlonis bija nevis slimība, bet ārstēšana. 1800. gada 13. janvārī hercogs Pēteris mira Gelenavas muižā, netālu no Nāhodas, un 25. janvārī tika apbedīts augustīniešu klostera baznīcā. 1847. gadā tika pārapbedīts Sagānas luterāņu baznīcā.

Īpašumi tika sadalīti vienlīdzīgi starp sievu un divām meitām (Johanna tika izslēgta no mantojuma), savukārt vīņa atzītajiem ārlaulības bērniem - Kēkinga pulka karognesējam Geršavam un Štokhauzena pulka leitnantam fon Švedhofam tika novēlēta no mantojuma atsevišķa naudas summa.

Ārpus hercogistes Pēteris iegādājās virkni īpašumu:

  • 1782. gadā nopirka Palais Kurland pili Berlīnē, Unterdenlinden bulvārī (īpašumā līdz 1837. gadam);
  • 1785. gadā nopirka Schloss Friedrichsfelde pili Berlīnē (īpašumā līdz 1797. gadam);
  • 1786. gadā nopirka Sagānas hercogisti (vāc. Herzogtum Sagan, pol. Żagań) Lejassilēzijā;
  • 1787. gadā nopirka īpašumu Doičvartenbergā (vāc. Herrschaft Deutsch Wartenberg, pol. Otyń);
  • 1788. gadā nopirka Netkovas īpašumu (vāc. Herrschaft Nettkow) Rotenburgā pie Oderas (vāc. Rothenburg an der Oder, pol. Czerwieńsk);
  • 1792. gadā nopirka Nāhodas īpašumu (vāc. Herrschaft Nachod, čeh. Náchod) un Ratibožici (īpašumā līdz 1840. gadam) Bohēmijā;
  • 1796. gadā hercogs Prāgā nopirka grāfa Černina pili (Palais Czernin, īpašumā līdz 1811.gadam);
  • 1798. gadā nopirka Holšteinas īpašumu (Herrschaft Hohlstein (Skała)) Lovenbergā (vāc. Löwenberg, pol. Powiat Lwówecki), Lejassilēzijā;
  • 1798. gadā nopirka Čvalkovices īpašumu (vāc. Herrschaft Chvalkovice; čeh. Chvalkovice v Čechách), kuru apvienoja ar Nāhodas zemēm;

u.c.


Priekštecis:
Ernsts Johans
Kurzemes un Zemgales hercogs
1769.-1795.
Pēctecis:
nav


  1. Krievijas impērija aizvien biežāk izrādīja vēlmi kūrēt kercogistes iekš- un ārpolitiku, piemēram, izteica pārmetumus, ka no Livonijas (tā jau kopš Ziemeļu kara bija pievienota Krievijai) aizbēgušie dzimtzemnieki patveroties Kurzemē un turienes muižnieki tos neatdodot atpakaļ. Tas bija viens no oficiālajiem iemesliem līguma (Handlungs- und Grenzkonvention zwischen Rußland und Kurland. Riga, 10./21. Mai 1783) izstrādāšanai, kas tālāk apgrūtināja hercoga patstāvību un tuvināja hercogistes pilnīgu pāreju Krievijas valdījumā.
  2. Entwurf der Ritterschaftsdelegierten für eine Reichstagskonstitution zur Neugestaltung der kurländischen Verfassung. Warschau, November 1791.
  3. Thronverzicht Herzog Peters. St, Petersburg, 17./28. März 1795.

Literatūra par šo tēmu

  • Ernsts Johans Bīrons 1690-1990. / Izstāde Rundāles pilī. Katalogs. Autoru kolektīvs. Rundāles pils muzejs, 1992.
  • Mišelīna Dipuī. Dino hercogiene : Taleirāna mūza, Kurzemes princese. - Atēna: Rīga, 2006. - 330 lpp. ISBN 998434195X
  • Spārītis Ojārs. Pēdējais Kurzemes hercogs Pēteris un viņa īpašumi Saganā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1997. Nr.2., 48.-66. lpp.

  • Robert Nisbet Bain, The Pupils of Peter the Great. - London, 1897
  • Christoph Hermann von Manstein. Memoirs. - London, 1856
  • Claudius Rondeau. Diplomatic Dispatches from Russia. - St Petersburg, 1889-1892

  • Hugo Weczerka. Handbuch der historischen Stätten Schlesien. - Stuttgart 1977
  • Wulffius G. Aus dem Leben Herzogs Peter (de Courlande). // Sonderdruck aus Jahrbuch des Baltischen Deutschtums. 1974

Resursi internetā par šo tēmu