Bīrons Ernsts Johans, Kurzemes hercogs

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Ernsts Johans fon Bīrons)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ernsts Johans
Ernst Johann von Biron.jpg
Valda

13.07.1737.-16.04.1762.
22.08.1762.-25.11.1769.
Krievijas impērijā: 28.10.1740.-08.11.1740.

investitūra
  • 13.07.1737.
  • 03.01.1765.
sieva Benigna Gotlība fon Trota-Treidena
bērni
dzimta Bīronu dzimta
tēvs Karls fon Bīrens
māte Katrīna Hedviga fon der Rāba-Tīlena
brāļi un māsas
  • Gustavs fon Bīrons
  • Karls fon Bīrons
dzimis 23.11.1690.
miris 28.12.1772.
Biron herb Siebmacher.png

Ernsts Johans Bīrons (H.H. Prince Ernst Johann Biron von Courland; 1690.-1772.) – grāfs, pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs no Bīronu dinastijas. Dzimis 1690. gada 23. novembrī Kalnciema muižas Karla fon Bīrena un Katrīnas Hedvigas (dzim. fon der Rābas-Tīlenas) ģimenē. Laikā no 1704. gada līdz aptuveni 1707. gadam mācījies Kēnigsbergas universitātē. Bijis hercoga muižas pārvaldnieks Vircavā, ap 1718. gadu iestājies dienestā hercogienes atraitnes Annas kancelejā. 1722. gadā saderinājies ar hercogienes Annas galma dāmu Benignu Gotlību fon Trotu-Treidenu (Hofdame Benigna Gottlieb von Trotta-Treyden, 1703.-1782.). 1723. gada 25. februārī notika viņu laulības hercogu pilī Mītavā. 1725. gadā kļuva par Annas galma kambarkungu, bet 1727. gadā - par virsmeistaru. 23. martā Bīrons kļuva par Krievijas impērijas galma kambarkungu. 10. maijā - par virskambarkungu un pārcēlās ar ģimeni uz dzīvi Pēterburgā, kur kļuva par vienu no imperatores favorītiem.

1737. gada 22. jūnijā Kurzemes landtāgā tika ievēlēts par hercogu (8. jūlijā Žečpospoļitas Seims apstiprināja vēlēšanu rezultātus, bet 13. jūlijā karalis parakstīja pagaidu diplomu un mandātu pārvaldīt hercogisti no Pēterburgas[1]). Pēc tam, kad Bīrons saņēma lēni, 1737. gada oktobra beigās Dancigā tikās karaliskā komisija, no vienas puses, un hercoga pilnvarotais kanclers Hermanis Kristofs Finks fon Finkenšteins, no otras, lai atrisinātu visus iespējamos strīdus jautājumus kā par zemes, tā nodokļu, nodevu un citiem jautājumiem.[2] 1738. gada 20. decembrī Ernsts Johans saņēma no Svētās Romas impērijas imperatora predikātu "Gaišība" un Ravensbergas grāfa goda titulu (an. Count of The Holy Roman Empire).

1740. gada 17. oktobrī (pēc vecā stila) iecelts par mazgadīgā Joana VI reģentu, taču jau 9. novembra (v.st.) naktī arestēts. No 1741. gada novembra līdz 1762. gada martam hercogs ar ģimeni atradās trimdā Iekškrievijā (hercogisti pārvaldīja hercogistes padome). Žečpospoļitas karalis Augusts III joprojām cerēja hercogistes atkaliekļaušanu karalistē un sakarā ar to, ka Ernsts Johans Bīrons bija kritis nežēlastībā, 1758. gada 16. novembrī izsludināja hercogistes lēni par vakantu.[3] 1762. gada 25. februārī Bīronam ļāva atgriezties Pēterburgā, kur 1762. gada 16. aprīlī viņš parakstīja atteikšanos no hercoga titula. 1762. gada 22. augustā Krievijas ķeizariene Katrīna II no jauna apstiprināja Ernsta Johana tiesības uz hercoga titulu. Vienlaikus viņam nācās parakstīt dokumentu, kas noteica Kurzemes hercoga pienākumus pret imperatori.[4] 1763. gada 22. jūnijā notika viņa restitūcija tronī, Kurzemes muižniecība atkal zvērēja viņam uzticību. 1764. gada 23. decembrī Žečpospoļitas karalis Staņislavs Augusts atkal izlēņoja Kurzemes hercogisti Ernstam Johanam (1765. gada 3 janvārī saņēma diplomu par investūru). Pēc Ernsta Johana Bīrona atkalatjaunošanas tronī un hercoga Saksijas Kārļa padzīšanas Kurzemes bruņniecība sadalījās Bīronu piekritējos un Kārļa atbalstītājos (Caroliner). Pēdējo skaits aizvien pieauga. Katrīna II te saskatīja draudus saviem nodomiem un bija spiesta klajā ar deklarāciju „mūsu pašu hercoga“ aizstāvībai.[5] 1768. gada rudenī Ernsts Johans pārcieta infarktu: 8. decembrī viņš sastādīja testamentu par labu savam dēlam Pēterim (princim Karlam tika piešķirta ikgadēja pensija 6000 dālderu apmērā, Hedviga testamentā vispār netika pieminēta), bet nākamā, t.i., 1769. gada 25. novembrī atteicās no hercogistes troņa. 1772. gada 28. decembrī Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons mirst Mītavas pilī no otra infarkta.


Priekštecis:
Ferdinands
Kurzemes un Zemgales hercogs
1737.-1740.
Pēctecis:
Ludvigs Ernests
Priekštecis:
Saksijas Kārlis
Kurzemes un Zemgales hercogs
1763.-1769.
Pēctecis:
Pēteris Ernsts


Atsauces un paskaidrojumi

  1. König August III. überträgt die Herzogtümer Kurland und Semgallen dem Reichsgrafen Ernst Johann von Biron als erbliches Lehen. Fraustadt, 13. Juli 1737 - Ar šo dokumentu Polijas karalis dāvā Bīronam hercogvalsti kā mantojamu lēni, ne ar vārdu nepieminot hercoga vēlēšanas, ko Polija uzskata par nelikumīgām. Tātad arī Žečpospoļitas karalim jārēķinās ar Krievijas impērijas spiedienu.
  2. Danziger Konvention zwischen König August III. und Herzog Ernst Johann. Danzig, 12. November 1737.
  3. Diploma Declarationis vacantiae Feudi Ducatum Curlandiae et Semigalliae. Warschau, 16. November 1758.
  4. Verpflichtungserklärung Herzog Ernst Johanns gegenüber Katharina II. St.Petersburg, 4./15. und 5./16. August 1762. - Šis dokuments, kas tika gatavots jau iepriekšējās ķeizarienes Elizabetes laikā, faktiski ievada pilnīgu hercogistes pakļaušanu Krievijas kundzībai. Krievijas puse to kādu laiku noklusēja, lai, atjaunojot Ernstu Johanu tronī, muižniecībai nerastos aizdomas, ka process ir pilnībā no Pēterburgas manipulēts.
  5. Deklaration der Kaiserin Katharina II. an die „Widriggesinnten“ in Kurland und Semgallen. St.Petersburg, 2./13.August 1766.


Literatūra

  • Ernsts Johans Bīrons 1690-1990. / Izstāde Rundāles pilī. Katalogs. Autoru kolektīvs. Rundāles pils muzejs, 1992.
  • Valda Kvaskova. Hercoga Ernsta Johana zirgaudzētava Salas muižā 18. gadsimtā – dokumenti un vizuālas liecības. // Latvijas arhīvi. 2007. Nr.3. 31.-58. lpp. ISSN 1407-2270

  • Robert Nisbet Bain, The Pupils of Peter the Great. - London, 1897
  • Christoph Hermann von Manstein. Memoirs. - London, 1856
  • Claudius Rondeau. Diplomatic Dispatches from Russia. - St Petersburg, 1889-1892

Resursi internetā par šo tēmu