Internacionāle

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Internacionāle (an. International, vc. Internationale, kr. Интернационал) - marksistisko masu partiju starptautiska politiska apvienība savstarpējam atbalstam un darbības koordinēšanai. XIX-XX gs. pastāvēja vairākas šādas internacionāles, secīgi viena otru nomainot, vai pastāvot paralēli:

  • I Internacionāle (1864.-1876.)
  • Anarhistu internacionāle (1872.-1877.)
  • II Internacionāle (1889.-1914.; 1919.-1923.)
  • Komunistiskā internacionāle (t.s. Kominterne) jeb III Internacionāle (1919.-1943.)
  • Vīnes internacionāle (1921.-1923.)
  • IV Internacionāle jeb Trocka internacionāle (no 1938.)
  • sociālistiskā strādnieku internacionāle (1923.-1951.)
  • Sociālistiskā internacionāle (no 1951.)

Eiropas strādnieku kustība, kas, neraugoties uz tās idejisko daudzveidību, līdz 1. Pasaules karam bija saglabājusi idejisko un organizatorisko vienotību, pēc kara izrādījās sašķelta. 1919. gadā sociāldemokrātiskais virziens Bernē atjaunoja II Internacionāli. Tā apvienoja 15 valstu kreisās reformistiskās partijas un tās līderi bija E.Vandervelde, K.J.Brantings, K.Kautskis, P.Rendels u.c., savukārt radikāļi mēnesi vēlāk Maskavā martā nodibināja III jeb Komunistisko internacionāli. T.s. centriskās partijas 1921. gada konferencē izveidoja t.s. pustrešo Internacionāli jeb Vīnes Internacionāli (Sociālistisko partiju starptautiskā strādnieku apvienība, kas apvienoja 20 partijas no 13 valstīm. līderi: F.Adlers, O.Bauers, R.Grimms, Ž.Longē, R.Makdonalds, L.Martovs, V.Černovs u.c.). 1923. gadā Bernes un Vīnes internacionāles Hamburgā apvienojās, izveidojot sociālistisko strādnieku Internacionāli. Vienlaikus Eiropā darbojās trīs Internacionāles. 1922. gada pavasarī sasauktajā triju Internacionāļu pārstāvju konference Berlīnē plānotā apvienošanās nenotika un iespējamā izlīguma un sadarbības plāni atlikti. Komunistiem un sociāldemokrātiem bija kardināli atšķirīgas pozīcijas: vieni orientējās uz tradicionālo pilsoniskās pārvaldes struktūru reformēšanu sociālā taisnīguma virzienā, bet otri - uz to sabrukumu un pasaules revolūcijas sākšanos. Komunistiskā internacionāle jeb Kominterne tika traktēta nevis kā dažādu zemju komunistisko partiju apvienība, bet gan kā "pasauels komunistiskā partija", kas darbojas uz demokrātiskā centrālisma pamatiem un tika pozicionēta kā centralizēta organizācija pasaules revolūcijas vadīšanai. Par "marksistiska tipa" partijām tā atzina tikai tās, kas atzina proletariāta diktatūras nepieciešamību par revolucionārās cīņas galveno principu, pilnībā norobežojoties no reformistiem un centristiem sociāldemokrātijā. Kopš 1923. gada atklāti uzsāka cīņu ar sociāldemokrātiem, jo "tie esot "fašisma mērenais spārns". Hamburgas Internacionāle 1951. gadā tika pārveidota par Sociālistisko Internacionāli, kas orientējās uz parlamentāru darbību, cenšoties ietekmēt savu valstu politiku konstitucionālā ceļā. Partijas darbojās pilnīgi autonomi savu jautājumu lemšanā un Internacionāles lēmumiem pakļāvās tikai starptautiskajā politikā.

Literatūra par šo tēmu

  • Malahovska Lidija. Divdesmitā gadsimta vēstures problēmas. Metodisks līdzeklis. - Mācību apgāds NT: Rīga, 1997. - 136 lpp. ISBN 9984-617-01-7

Resursi internetā par šo tēmu