Japāņu filosofija

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Japāņu filosofija - Japānas salās dzīvojošo domātāju un filosofijas skolu koncepcijas un idejas. Attīstījās senķīniešu natūrfilosofisko priekšstatu, kā arī konfūciānisma un budisma, vēlāk neokonfūciānisma ētiski politiskās doktrīnas ietekmē. Izteikta skolu sistēma, darbojoties grupās un veidojot kopējas koncepcijas.

I g.tk. vidū, kad japāņi sāka, līdzīgi kā romieši no helēņiem, aizgūt no kontinenta dažādus kultūras aspektus, it īpaši sastopoties ar budisma doktrīnu, kas izsauca neviennozīmīgu reakciju. Taču jau XII-XIII gs., trijos tā virzienos - dzjodzicu, dzen un ničiren, - parādās domas, ko var jau uzskatīt par filosofisku, aspekti. Turpmākajos gadsimtos filosofiskā doma attīstījās pamatā uz budisma koncepciju pamata.

Vēlajos viduslaikos no neokonfūciānisma atvasinātā virziena aizsācēji bija Fudzivara Seiki (1561.-1619.) un Hajasi Radzans (1583.-1657.), kuru izveidotā skola (sjusi gakuha) proponēja Džu Si mācību. Postulēja, ka pār Visumu valda taikjoku jeb mukjoku - "galējā robeža" jeb "bezgalīgais" - universāls spēks, kam nav pastvīgu īpašību un formu un ko cilvēks nespēj ar savām maņām uztvert un ar prātu līdz galam izprast, tikai apjaust. Taikjoku ir pamatā gara pirmssākumam "ri" (li), kas saistīts ar materiālo pirmssākumu "ki" (cji) un mijiedarbojoties rada lietu fizisko dabu. Paralēli šajā periodā pastāvēja arī klasiskā konfūciānisma skola ar Jamagu Soko (1622.-1685.) un Bucu Soraju (1666.-1728.), kā arī ķīniešu filosofa Vana Šoudžeņa (Van Janmina) sekotāju skola Ojomeigakuha ar Nakae Todzju (1608.-1648.) vadībā.

Zināmā mērā pretēji konfūciānismam vērsta (padomju historiogrāfijā dēvējot par "pirmajiem japāņu materiālistiem") bija Kaibaras (Ekikena) Ekena (1630.-1714.), Muro Kjuso (1658.-1734.), Ito Dzinsaja (1627.-1705.) un Jamagatas Sjunana (1687.-1752.) idejas, kuras XVII gs. beigās turpināja Ando Sjoeki. Noraidīdams "galējās robežas" doktrīnu, Ando Sjoeki aizstāvēja tēzi, ka patiesais dabas likums esot "nepārtraukta tapšana", uzskatot, ka Visums sastāv no pieciem bezgalīgiem materiāliem pamatelementiem, kas mijiedarbojas spontāni, savukārt sociālajā sfērā noraidīja cilvēku iedzimtās nevienlīdzības ideju un par sociālā ļaunuma avotu uzskatīja privātīpašumu un aicināja atpakaļ pie zemkopju kopienas kā ideāla. Skaidrākas atteikšanās no konfūciānisma ideāliem iezīmes parādījās XVIII gs. Miuras Bajena (1723.-1789.), Minagavas Vakijena (1716.-1804.) Hiragas Gensaja (1726.-1779.), Jamagatas Banto (1761.-1801.) Kamadas Rjukju (1754.-1821.) darbos.

XIX gs. Meidzi revolūcijas laiks iezīmējās ar disputiem starp kanrjo gakusja ("birokrātijas zinātnieki") un minkan gakusja ("[no] tautas [nākušie] zinātnieki"), kur pirmie par savu uzdevumu apgaismības tradīcijās uzskatīja kultūras attīstīšanu, tuvinot tautu elitei. Piemēram, Nisi Amane (1826.-1894.), Kato Hirojuki (1836.-1916.), kas centās konfūciānisma elementus revidēt un modernizēt, palīgā ņemot Eiropas filosofijas koncepcijas (Millu, Bentamu, Konta, Spensera u.c.). Nisi pirmais ieviesa terminu "tecugaku" ("filosofija"). Ievērojamākais minkan gakusja pārstāvis bija Fudzikava Jukiti (1834.-1901.), kurš, noraidot Kato Hirojuki sociāldarvinisma idejas, nostājās marksistiskās pozīcijās, sludinot sociālās vienlīdzības koncepciju. Politiski orientētu virzienu pārstāvēja Inoue Tetudziro (1855.-1944.), viens no sava laika ievērojamākajiem nacionālisma ideologiem, savos darbos centās sintezēt neokonfūciānisma un sintoisma un budisma atziņas ar vācu klasiskās filosofijas (galvenokārt Hēgeļa un E.Hartmaņa) un empiriokriticisma idejām, izveidojot panjapānisma ideoloģisko pamatu. Šai koncepcijai opozīcijā bija Nakaes Tjomina (1847.-1901.) mācība, kas orientējās uz izteiktu zinātniskumu un materiālismu pasauluzskatā.

XX gs. pirmajā pusē vērojama liela interese par Eiropas filosofiju. Visā impērijā universitātēs tika veidotas Eiropas filosofijas katedras, kurās pamatā specializējās un klasisko vācu filosofiju un jaunākajām tendencēm (fenomenoloģija, pragmatisms, eksistenciālisms). No pašu japāņu koncepcijām šajā laikā plašu popularitāti guva Nisidas Kitaro (1870.-1945.) macība, kurā viņš traktēja klasiskā dzen idejas, izmantojot Rietumu filosofijas jēdzienus un pamatprincipus. XX gs. vidū, zināmā mērā acīmredzot politisko un sociālo apstākļu ietekmē, visai plašu izplatību japāņu filosofu aprindās guva marksisma idejas, ko aizsāka Tosaka Dzjuns (1900.-1945.), Kavakami Hadzime (1879.-1946.), Nagata Hirosi (1904.-1947.), Janagida Kendzjuro (1893.-1965.) u.c.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 181.-183. lpp.
  • Нагата Хироси. История философской мысли Японии. - Прогресс: Москва, 1991 - 416 с. ISBN 5-01-001590-0

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Japāņu_filosofija&oldid=46384"