Leimaņi

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Lēņavīri)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Leimaņi (no lejasvāc. Leiman, vāc. Lehnsmann - "lēņa vīrs"), arī novadnieki (Nowadneecken) - vietējās izcelsmes mazie vasaļi jeb "vasaļu vasaļi" Livonijā, kurus Kurzemē un Zemgalē dēvēja par novadniekiem (Nowadneeken, ar novadu saprotot norobežotu zmesgabalu), bet Vidzemē un Latgalē - par leimaņiem. Feodālajā hierarhijā veidoja netitulētās bruņniecības zemāko slāni, savas saistības pret sizerenu pildot tā militārajā dienestā (karadienests ar savu zirgu, ieročiem un ekipējumu), vai arī pasta jātnieka, ceļotāju pavadoņa vai pils amatnieka pienākumus, atbrīvoti no klaušām un nodevām. Tiesību ziņā vietējās izcelsmes vasaļi sākotnēji neatšķīrās no Eiropas izcelsmes vasaļiem. Sociālā prestiža ziņā kotējās mazliet augstāk par brīvzemniekiem, kas klaušu un nodevu vietā pildīja kādu amatu (taču šī atšķirība bija visai maza, jo bieži inventāros minēts Nowadneecken oder Freibauren). XVI gs. vidū Kurzemē un Zemgalē zināmas vismaz 25 vietējās izcelsmes vasaļu dzimtas. Kopš XVII gs. hercogi tikai retumis piešķīra mantojamus lēņus vietējas izcelsmes padotajiem.

Leimaņu lēņi XIII gs. tika izlēņoti uz “mūžīgiem laikiem”, tos man tot varēja radinieki līdz ceturtajai līnijai, kā arī meitas. XIV gs. otrajā pusē zemes kungi un bruņinieki lēņa mantošanas tiesības sāka sašaurināt, taču līdz XV gadsimta vidum ordeņa valstī lēņi lielākoties piešķirti vietējiem iedzīvotājiem, nevis no citurienes iebraukušajiem. Visbiežākās lēņa gaitas bija karadienests ar paša leimaņa zirgu, bruņām un ieročiem, kas tika iegādāti par ienākumiem no lēņa. Godājams pienākums bija arī lēņa kunga pavadīšana ceļojumos. Taču pastāvēja arī daudzi tā dēvētie gaitas leimaņi, kuri strādāja sizerena pilīs un muižās kā kalēji, namdari, mūrnieki un citi amatnieki, zirgupuiši, pavāri, ziņneši, pārvaldnieki. Dažkārt lēni piešķīra kā balvu par ilgu un uzcītīgu dienestu, varonību karā vai citiem nopelniem. Gan gaitas, gan karavīri vasaļi vienādām tiesībām, kuru galvenā iezīme bija leimaņa brīvība no visām klaušām un nodevām, izņemot lēņa dienestu. Visus ienākumus, ko sniedza izlēņotais labums, drīkstēja paturēt pats leimanis. Lēni varēja nodot mantiniekiem. Ja leimanis nepildīja dienestu vai mira bez mantiniekiem, lēnis atgriezās atpakaļ sizerena valdījumā. Tā kā nebija nepieciešami smagi bruņoti jātnieki, jo tādi bija paši ordeņbrāļi, leimaņus varēja uzturēt salīdzinoši nelieli lēņi - bieži piešķirtie lēņi bija tik mazi, ka tiem nepiederēja dzimtzemnieki, tāpēc nācās savu zemi apstrādāt kopā ar saimi un kalpiem. Ordeņa valstī vidējais lēņu lielums ordeņvalstī bija 1-12 arkli, bet visizplatītākie Livonijā bija 2 arklu lieli lēņi. Sastopami arī 1 un ½ arklu lēņi, taču bija arī lielāki lēņi. Piemēram, XIV gs. 30. gados zemgalim Tiģim bijis 4 arklu liels lēnis, bet XVI gs. ķoniņam Peniķim - 6 arkli. Līdzās arklu lēņiem leimaņiem piešķīra arī aramzemes, kuras mērīja pēc sējamo graudu daudzuma pūrvietās ­ vai piešķīra zemes (Stuck Land), nenorādot to platības vienības, bet ar noteiktām robežām. Reizēm leimaņu rīcībā bija mežu masīvi, kurus izmantoja medībām. Leimaņu tiesības regulēja kuršu tiesības (viduslejasvāc. - cursche recht), kuršu lēņa tiesības (cursche lehngudes recht), un lībiešu tiesības (livesche recht), pēc kurām piešķirti lēņi. Kuršu lēņa tiesības bija pilnīgi līdzvērtīgas vispārējām ordeņa lēņa tiesībām (lehngudes recht), bet lībiešu tiesības pieļāva arī lēņa gaitu aizvietošanu ar gruntsnomas maksu. Livonijas laikmetā leimaņus varēja sastapt ordeņa piļu administrāciju un kalpu vidū, kā arī starp dzirnavniekiem un krodziniekiem. Iespējams, ka leimaņi veica arī robežapsardzības pienākumus, par ko liecina lielāka leimaņu lēņu koncentrācija pie ordeņa un bīskapu valstu robežām. Leimaņu vidū bija sastopami arī ne karavīri. Piemēram, zināms, ka Saldus (Frauenburg) apkārtnē lēni ieguvis kalējs Andrejs Šmits. XVI gs. pie Burtnieku ezera dzīvojis kāds leimanis Hanins Mūrnieks, kura uzvārds acīmredzot norāda uz viņa profesiju - tie bija t.s. “jaunie leimaņi” no amatnieku, ierēdņu u. c. vidus, kuri lēņus saņēma par uzticīgu kalpošanu bruņniecībai. Ordeņa leimaņi līdz pat Livonijas sabrukumam lēņa mantošanas ziņā atradās labākā stāvoklī nekā bruņniecība, un leimaņu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās bija vērojama galvenokārt bīskapu diecēzēs. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā XVI gs., kad te sāka veidoties bruņniecībakārta, sākās noslāņošanās vasaļu vidū. Hercogs Gothards gan apstiprināja vecos Ordeņa laika lēņus, taču lielāko tiesu mainīja leimaņu statusu, tos apstiprinot kā brīvzemnieku (Freybauren) vai brīvnieku (Frye) lēņus.[1] XVII gadsimta pirmajā pusē leimaņu dzimtām tika uzlikti brīvzemnieku pienākumi - pasta vešana, dažādu amatu pildīšana muižās, taču viņi vēl saglabāja personisko brīvību un nepildīja ikdienišķās muižas klaušas. Īpaši strauja leimaņu un brīvzemnieku tiesiskā lejupslīde novērojama pēc hercoga Jēkaba 1663. gadā publicētā likuma “Muižu noteikumi”, kurā bija iekļauts pants, kas tieši attiecās uz brīvzemniekiem: “Rēķinos jāieraksta arī lēņu ļaudis un brīvzemnieki, lai varētu zināt, kādi ļaudis ir muižā, un kā tos varētu izmantot.” Šo noteikumu hercoga muižu pārvaldnieki iztulkoja pēc sava prāta - ja reiz leimanis kā brīvzemnieks tiek ierakstīts muižas ļaužu sarakstos, viņam jāpilda tādas pašas nastas kā pārējiem. Domājams, ka klaušas un nodevas novadniekiem netika uzspiestas uzreiz, bet pakāpeniski, izskaidrojot tās kā jaunu brīvzemnieku pienākumu. Hercogistes laikā leimaņu tiesiskais stāvoklis kļūva visai nenoteikts - nav atrodams neviens likums vai tieisks akts, kas regulētu brīvo zemturu statusu hercogistē kopumā, izņemot uz atsevišķām dzimtām attiecinātus hercogu rīkojumus un pavēles. Tiesas pakļautības ziņā leimaņi bija pakļauti virspilskungu tiesām.

Militāro dienestu tie pildīja lēņa jātnieku rotā (Lehnsfahne), kā arī pildīja nemilitāru dienestu. Ir pamats domāt, ka vismaz Goldingenas novada vietējās izcelsmes vasaļi jau XVII gs. sākumā bija ēji atstumti no militārā lēņu dienesta, jo Dionīsijs Fabrīcijs savā hronikā raksta, ka te dzīvojošo "kuršu valdnieku pēcteču" pamatpienākums bijis kara zirgu audzēšana.[2] Bruņinieku matrikulā leimaņi netika ierakstīti - kad kara klausības pienākumu senjori sāka nomainīt ar naturālajām un naudas nodevām, atsevišķas leimaņu dzimtas vairs nebija spējīgas iegādāties dārgo bruņojumu, zaudējot senās tiesības un privilēģijas. Muižnieki pakāpeniski sāka uzlikt muižas klaušas leimaņu ļaudīm, bet vēlāk arī pašiem leimaņiem. Ar laiku daudzas leimaņu dzimtas nonāca parādu atkarībā, kļūstot par brīvzemniekiem vai pat dzimtzemniekiem. Līdz jaunajiem laikiem tiesisko brīvību bija saglabājušas visai nedaudzas leimaņu dzimtas (1673. gadā vasaļu statusā Kurzemē bija vairs tikai 2 dzimtas - Gaiļi un Vildavi).

Skat. arī ķoniņi

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1100. fonds, 13. apr., 724. l., 4. lp.
  2. Spekke A. Latvieši un Livonija 16. gs. - Rīga, 1992., - 213. lpp.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 22. lpp.
  • Dzenis A. Vietējās izcelsmes lēņa vīri Kurzemes un Zemgales hercogistē. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 70.-88. lpp.
  • Dzenis A. Rietumlatvijas vietējās izcelsmes lēņavīru dzimtu arhīvi. // Latvijas arhīvi. 2015. 1, 7.-19. lpp.
  • Švābe A. Kuršu ķoniņi un novadnieki. // Straumes un avoti. - Rīga, 1938.

Resursi internetā par šo tēmu