Latviešu leģions Vācijas bruņotajos spēkos

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Iesauksanas paveste 1943.png

Latviešu brīvprātīgo leģions (vc. Lettische Freiwilligen Legion, kr. Латышский добровольческий легион) - kopējs apzīmējums no okupētās Latvijas pilsoņiem (brīvprātīgajiem un piespiedu kārtā mobilizētajiem) saformētām nacistiskās Vācijas bruņoto spēku vienībām (ieroču SS, SD un kārtības dienesta) 2. Pasaules kara gados (1941.-1945.), kas karoja pret Sabiedrotajiem. Laikā no 1943. līdz 1945. gadam nacistiskā Vācija, pārkāpjot 1907. gada Hāgas starptautisko konvenciju par kara vešanas likumiem, nelikumīgi mobilizēja Latvijas iedzīvotājus, iesauca armijā ap 115 000 vīriešu, no kuriem karā bojā gāja aptuveni 25 000–30 000.

Termins parādās, kad 1943. gada 24. janvārī (oficiālā pavēle leģiona izveidošanai datēta vēlāk, 1943. gada 10. februārī) apvienoja pirmos 3 kārtības palīgpolicijas bataljonus (vēlāk tiem pievienoja vēl 8 bataljonus, bet sākot ar 1942. gadu, kad apsīka brīvprātīgo pieplūdums, uzsāka piespiedu mobilizāciju), piešķirot jaunajai vienībai nosaukumu ”Latviešu brīvprātīgo leģions” (Lettische Freiwilligen Legion). Tā kā papildu brīvprātīgo nebija[1], pārstāja lietot arī apzīmējumu "brīvprātīgo leģions", bet 1943. gadā okupētās Latvijas teritorijā obligātās mobilizācijas kārtā izveidoja divas kājnieku divīzijas, kuras juridiski tika pakļautas SS karaspēka virsvadībai kā ieroču SS vienības (tā kā kara likumi un starptautiskās tiesības - 1899. un 1907. gada Hāgas konvencijas - nepieļāva okupēto zemju iedzīvotāju mobilizāciju armijā, mobilizētie Latvijas iedzīvotāji juridiski tika pakļauti nevis armijas vadībai, bet SS, kas oficiāli skaitījās nemilitāra struktūra; arī leģiona nosaukumā iekļautais vārds „brīvprātīgie” bija nepieciešams, lai apietu 1907. gada Hāgas starptautisko konvenciju), un nosūtītas uz Austrumu fronti vērmahta vadības rīcībā.

Leģiona komandieri bija vācieši, divīziju štābus vadīja vācu virsnieki. Abas leģiona divīzijas kā frontes vienības 1943.–1945. gadā kaujās cīnījās pret PSRS karaspēku. Kā viegli bruņotu, leģionu izmantoja kā palīgspēkus, lai atbalstītu vērmahta kaujas vienības. 19. divīzija beidza pastāvēt pēc Kurzemes katla kapitulācijas 8. maijā. 15. divīziju 1944. gada augustā pārdislocēja uz Vāciju, kur tās atliekas 1945. gada maijā padevās gūstā Rietumu sabiedrotajiem.

Pēc kara bijušos leģiona karavīrus pakļāva dažādām pārbaudēm un viņu iespējamo iesaisti kara noziegumos izvērtēja gan Rietumu sabiedrotās valstis, gan PSRS okupācijas varas drošības iestādes Latvijā. Pēc tam, kad tika atzīts, ka ieroču SS daļas bija pakļautas SS tikai juridiski, un nav iesaistītas nekādos kara noziegumos. Sabiedrotās valstis 1946. gadā pauda savu attieksmi pret Latviešu un Igauņu leģionā mobilizētajiem: viņiem piešķīra politisko bēgļu statusu, un tie drīkstēja palikt uz dzīvi Rietumos. 1946. gadā no 15. divīzijas karavīriem tika sakomplektētas 4 apsardzes rotas (kopā ap 1000 vīru), kas veica garnizona dienestu vairākās sabiedroto okupētās Vācijas pilsētās, bet rota Nr. 8920. no 1947. gada marta līdz 1948.gada 15.novembrim apsargāja Nirnbergas kara tribunāla arestētos kara noziedzniekus. Nav precīzu ziņu, kad rotu likvidēja saistībā ar ASV un Eiropas armijas samazināšanu, taču ap 1955. gadu latviešu rotu sarakstos sāka parādītioes nelatviski uzvārdi. Sabiedroto okupācijas zonās Vācijā pēc kara izveidoja militārā palīgdienesta vienības, kuru personālsastāvu rekrutēja no pārvietoto personu un atbrīvoto kara gūstekņu brīvprātīgajiem. Šajā militārajā palīgdienestā pieteicās arī daudzi latviešu leģionā dienējušie karavīri, kuriem, salīdzinot ar civilistiem, bija zināma priekšrocība – militārā sagatavotība. Vienības veica sardzes, transporta un celtniecības uzdevumus. Piecdesmito gadu otrajā pusē sākas Vācijā dislocēto armiju pārstrukturizācija, vēlāk samazināšana. Visātrāk likvidēja vienības franču okupācijas zonā. Sešdesmito gadu vidū izformēja ASV Eiropas armijas 7566. transporta (latviešu) rotu, bet britu Reinas armijas 323. MSO (baltiešu) transporta vienību likvidēja 1996. gada aprīlī.

Tos leģionārus, kuri pēc kara atgriezās PSRS okupētajā dzimtenē, pēc ieslodzījuma filtrācijas nometnēs, Latvijas PSR Valsts drošības komiteja paturēja savā redzeslokā un noteica tiem dažāda rakstura ierobežojumus mūža garumā (līdz pat VDK likvidācijai 1991. gadā). Ierobežojumi padomju laikā skāra arī leģionāru ģimenes locekļus – viņu bērniem bija problemātiski iegūt augstāko izglītību vai izvirzīties darbā.

Atsauces un piezīmes

  1. Spriežot pēc LVVA esošajām anketām brīvprātīgie bija aptuveni 4-5% vēlākā latviešu leģiona personālsastāva. Par izvairīšanos no mobilizācijas draudēja kriminālatbildība: ieslodzījums koncentrācijas nometnē. 1944. gada vasarā tika pieņemts lēmums nošaut ikvienu, kas nepakļaujas mobilizācijai 48 stundu laikā. 1944. gada otrajā pusē dezertieru īpatsvars sasniedza 30%.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 121 lpp.
  • Kārlis Zvirgzdiņš. Jauniegūtie 15. divīzijas štāba dokumenti Latvijas Valsts vēstures arhīvā. // Latvijas arhīvi. 2006. Nr.2. 36.-51. lpp. ISSN 1407-2270
  • Kā PSRS Valsts drošības Tautas komisariāts 1943. gadā vērtēja Latviešu leģionu (R. Vīksnes ievads). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1998. Nr.3., 130.-135. lpp.
  • Turčinskis Zigmārs. Vācu abvērgrupas 212 izlūku - diversantu skolā apmācītie latgaliešu diversanti. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2004. Nr.4., 116.-133. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu