Mācītājmuiža

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Mācītājmuiža jeb pastorāts (vc. Pastorat, Pfarrhof) - muižu kategorija Centrālajā un Austrumeiropā viduslaikos, Luterāniskās baznīcas (katoļu zemēs mācītājus biežāk uzturēja vietējais senjors vai komūna) zemes īpašums ar dzīvojamo ēku un saimniecības ēkām, kas tika piešķirts mācītājam lietošanā iztikas līdzekļu gūšanai, virsīpašuma tiesībām paliekot augstākai reliģiskai iestādei vai baznīcas draudzei. Mācītājam bija personiskas muižnieka tiesības, un mācītājmuižas teritorijā administratīvā un tiesu vara, tiesības ievākt no zemniekiem nodevas, pieprasīt klaušas, bet to nevarēja šo muižu mantot, mainīt, pārdot, ieķīlāt utt. Latvijas teritorijā mācītājmuižas bija dažāda lieluma, atkarībā no draudzes turīguma, parasti 0,25-3,75 arklu platībā, bet Vidzemē līdz pat 1285 desetīnām zemes ar 2-10 zemnieku sētām. Dzimtbūšanas laikā mācītājmuižas zemi apstrādāja mācītāja pagasta zemnieki, bet, kur tāda nebija, strādniekus sūtīja draudze. Vēlāk bija jāalgo strādniekus. Latvijas Agrārreformas laikā mācītājmuižu zemes maksimālo platību ierobežoja līdz 50 ha, ko mācītājs visbiežāk iznomāja.

Skat. arī: muiža, latifundija, pusmuiža, kroņa muiža, dzimtmuiža, dienesta muiža, patrimoniālā muiža, apanāžas muiža, muižu redukcija Vidzemē, vidma

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 222., lpp.

Resursi internetā par šo tēmu