Mazāzija

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mazāzija
Mazazija.png
valstis:

Mazāzija (an. Asia Minor, vc. Kleinasien, fr. d'Asie Mineure, kr. Малая Азия; no lat. Asia minor, no sengr. Μικρά Ἀσία, Mikra Asia) jeb Anatolija (an. Anatolia, vc. Anatolien, fr. L’Anatolie, kr. Анатолия; no sengr. Ανατολία, Anatolía - "saullēkta") - Āzijas kontinenta pussala austrumos no Bosfora jūras šauruma (mūsdienu Turcijas teritorija), kuru no ziemeļiem apskalo Melnā jūra, no dienvidiem - Vidusjūra, no rietumiem - Egejas un Marmora jūras. Nosaukums "Anatolija" pirmo reizi parādās X gs. bizantiešu avotos. Nosaukums "Mazāzija" avotos pirmo reizi parādās Spānijas Orozija sarakstītajā Baznīcas vēsture (līdz 410. gadam). Pirms tam pussalu dēvēja Ἀσία ἡ ἐντὸς Ἄλυος (Herodots un Strabons) vai Ἀσία ἡ ἐντὸς τοῦ Ταύρου (Strabons) jeb Ἀσία ἡ ἐντὸς Ἄλυος καὶ τοῦ Ταύρου (Strabons). Garums no rietumiem uz austrumiem aptuveni 1000 km, platums (no ziemeļiem uz dienvidiem) svārstās 400-600 km. Dominē kalnains reljefs. Lielāko pussalas daļu aizņem Mazāzijas plakankalne, kas austrumos robežojas ar Armēnijas kalnieni. Mazāzijas plakankalnes iekšējā daļā izdala Anatolijas plakankalni, kuru ziemeļos ieskauj Ponta kalnu grēda, net dienvidos - Tauru kalnu grēda. Piekrastes joslā šauras zemienes ar Vidusjūras baseina augu valsti. Strabons mazāziju iedalīja 14 novados: Ponts (Melnās jūras piekraste līdz Galisai), Patlagonija (Melnās jūras piekraste no Galisas līdz Partēnijai), Bitīnija (piekraste no Partēnijas līdz Rindakai), Mizija (pussalas ziemeļrietumu stūris), Lidija (ar Jonijas [piekrasti), Karija (ar doriešu kolonijām), Likija, Pamtilija, Kilikija (pussalas galējā dienvidaustrumu piekraste), Pizidija, Frīģija, Galatija, Kapadokija, Likaonija un Izaurija. Senajos laikos importēja kviešus, miešus, sezamu, olīves, vīnu, kokmateriālus, safrānu, zeltu (ieguva Lidijā), sudrabu (ieguva Mizijā), dzelzi (ieguva Ponta kalnos), varu (ieguva Kapadokijā).

Skat. arī: agrārā saimniecība senajos laikos

Literatūra par šo tēmu

  • Volker Eid. Im Land des Ararat. Völker und Kulturen im Osten Anatoliens. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft, Darmstadt, 2006

Resursi internetā par šo tēmu