Nacionālie partizāni Latvijā

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kurzemes partizānu grupu pārstāvju sanāksmes dalībnieki Usmas mežu masīvā. 09.1946. Fotografējis LPSR IeM aģents M. Vītoliņš. TSDC arhīvs

Latvijas nacionālie partizāni jeb mežabrāļi (an. Latvian national partisans, kr. Латышские национальные партизаны, Лесные братья) - bruņotas pretošanās PSRS okupācijas režīmam LPSR 1944.-1956. gados dalībnieki: kādi bijušie leģionāri, dezertieri, tie, kas nevēlējās, lai viņus iesauktu Sarkanajā armijā u.c. personas, kurām šādu vai citādu iemeslu dēļ nebija iespējas vai vēlēšanās dzīvot legāli padomju režīma apstākļos, un kas īstenoja partizānu taktikas uzbrukumus vietējās varas pārstāvjiem un atbalstītājiem.

Partizānu apkarošana un iznīcināšana bija uzticēta PSRS VDM Iekšējā karaspēka vienībām un to palīgvienībān, t.s. iznīcinātājiem. LKP CK orgdaļas vadītāja Drozda slepenajā ziņojumā minēts, ka laikā no 1944. līdz 1953. gada oktobrim likvidētas ap 900 "bandītu" (nacionālo partizānu) vienības ar 9764 partizāniem un 10 268 partizāni legalizējušies. Partizāni šai laikā veikuši 2659 uzbrukumus jaunajai varai simpatizējošiem iedzivotājiem vai varas amatpersonām un to ģimenes locekļiem. [1] 1953. gada LPSR iekšlietu ministra Zujāna slepenajā ziņojumā LKP CK minēts, ka pēc Vācijas karaspēka izdzīšanas nav legalizējušies 20 079 cilvēki, kuriem pievienojās 114 izbēgušie no izvešanām 1949. gadā. Tātad pavisam bijuši 20 193 t.s. mežabrāļi (sākumā dažās grupās pat 400-500 cilvēku). No nacionālajiem partizāniem krituši 2422 (12,1%), arestēti 7342 (36,7%), legalizējušies 10 268 (51,2%), kopā 20 032 cilvēki. Pārējie 161 vēl esot mežā. Tātad kopā nacionālajos partizānos Latvijas teritorijā, pēc šiem datiem, bijuši 20 193 cilvēki.[2] Partizānu karš ilga līdz 1949. gada 25. marta Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijai (kā rezultātā baiļu dēļ apsīka civiliedzīvotāju atbalsts pretošanās kustībai). 50. gadu pirmajā pusē tas strauji gāja mazumā. Pēdējā partizānu grupa, kuru toreizējais VDK priekšsēdētājs Jānis Vēvers aicināja legalizēties, solot netiesāt, bija trīs vīru lielā Staņislava Zavadska grupa, kas padevās 1956. gada oktobrī.[3]

Latvijas nacionālo partizānu nogalinātie un ievainotie padomju varas pārstāvji, atbalstītāji un to ģimeņu locekļi
(1944.g. jūlijs - 1953.g. oktobris)
[4]
Kategorija Nogalināti  % Ievainoti  % Kopā
NKGB, VDM, VDK štata darbinieki 569 25,8 377 36,4 946
NKVD, VDM karaspēka karavīri un tehniskais personāls 259 11,7 222 21,5 481
NKVD, IeM štata darbinieki 111 5,0 46 4,5 157
Iznīcinātāju bataljonu karavīri 199 9,0 109 10,5 308
Civilpersonas: ierēdņi, koloboracionisti, to ģimenes locekļi (sievas, vīri, bērni, vecāki, u.c. radinieki) 1070 48,5 281 27,1 1351
Kopā 2208 100 1035 100 3243


Piezīme: "Latvijas Nacionālo partizānu apvienība" atrodas Rīgā, Antonijas iela 6 3.st., tālrunis: (+371) 67220635

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra par šo tēmu

  • Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis Strods, H. - Rīga: Preses nams, 1999.
  • Nacionālā pretošanās komunistiskajiem režīmiem Austrumeiropā pēc Otrā pasaules kara: Starptautiskās konferences materiāli, 2005. gada 7.–8. jūnijs, Rīga. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2006. – 287 lpp. (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 17. sēj.)
  • Ainārs Bambals. PSRS Valsts drošības ministrijas iznīcinātāju bataljonu darbība Kurzemes piekrastē. // Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2008. – 359 lpp. (7.-28. lpp.)
  • Biezais Haralds. Nacionālie partizāni. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992. Nr.4., 132.-144. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu