Rīgas arhibīskapija

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rīgas arhibīskapija
Archbishopric Riga Coat.JPG
pastāv 1255.-1562.
sizerensi
hierarhija
platība 18 400 km2

Rīgas arhibīskapija (lat. Archiepiscopatus provincia Rigensis, vc. Rigaer Erzbistum) - bīskapija, Sv. Romas impērijas province Livonijā laikā no 1255. līdz 1562. gadam, izveidojusies no Rīgas bīskapijas.

To pārvaldīja pāvesta iecelts arhibīskaps (archiepiskopus) kopā ar domkapitulu, bet no 1432. gada kopā ar arhibīskapijas padomi (Syiftsratg). Kā firstbīskaps, tas bija arī Svētās romas impērijas impērijas firsts, augstākais vietējais laicīgais zemes kungs, kura garīgais sizerens bija pāvests, bet laicīgais - iķeizars. Titulatūra: „... no Dieva un apustuliskā krēsla žēlastības svētās Rīgas metropoles baznīcas arhibīskaps, Prūsijas, Kursas, Lībju, Letu un Estu zemju metropolīts un Svētās Romas Impērijas firsts”. Arhibīskapu vēlēja Rīgas domkapituls, bet amatā iecēla un apstiprināja Romas pāvests. Rīgas arhibīskaps bija metropolīts (lat. metropolitanus) Tērbatas, Sāmsalas-Vīkas, Kurzemes un 4 Prūsijas (Kulmas, Pamedes, Varmes, Sembas) bīskapiem ar to laicīgajiem bruņiniekiem vasaļiem - šīs 7 diecēzes, kopā ar Rīgas arhidiacēzi veidoja Rīgas baznīcas provinci.

Ap 1290. gadu tās teritorija aptvēra aptuveni 18000 km2 plašas zemes mūsdienu Latgalē un Vidzemē, kuras uz pusēm pāršķēla t.s. Gaujas koridors. Teritorija bija sadalīta aptuveni 23 teritoriālās vienībās, jeb draudžu novados (vēlāk pilsnovados). Nomināli Rīgas arhibīskaps skaitījās arī Livonijas ordeņa valdījumu garīgais valdnieks, jo ordenim pašam bīskapu nebija. Tāpat arhibīskaps bija arī Rīgas pilsētas bīskaps. Visas šīs zemes kopā ar arhibīskapiju veidoja Rīgas arhibīskapa arhidiacēzi – pārvaldes novadu. Bez tam faktiski tai pakļāvās arī Rēveles bīskapija, kas de iure bija atkarīga no Lundas arhibīskapa. Austrumos teritorija robežojās ar Pleskavas republiku (šīs robežas dēļ XIV-XV gs. šeit norisinājās pastāvīgi robežu konflikti). Arhibīskapijas teritorijā, neskaitot Rīgu, atradās 3 pilsētas – Kohenhusena (Koknese), Lemsala (Limbaži) un Straupe. Kohenhusenai un Lemsalai bija sava autonoma pārvalde, kuru realizēja pilsētu birģermeistari un rātskungi (birģermeistari bija arhibīskapa vasaļu statusā). Straupes gadījumā situācija bija atšķirīga pateicoties tam, ka pilsēta bija izveidojusies uz arhibīskapijas vasaļu fon Rozenu dzimtas lēņu zemes; Rīgas pilsētas tiesības Straupei Rozeni piešķīra jau XIV. gadsimta vidū.

No XIV gs. arhibīskapa rezidences bija Ronnenburgas (Rauna), apmēram no 1420. gada galvenā rezidence, kur tas uzturējās no Miķeļiem līdz februārim), no februāra līdz Vasarsvētkiem arhibīskaps uzturējās Lemsalā, bet līdz Miķeļiem Kohenhusenā. Arhibīskapam piederēja kopskaitā 22 pilis. Arhibīskapijas pilīs pastāvīgo karavīru skaits bija neliels, sākumā tie bija galvenokārt krusta karotāji, tāpēc kara gadījumos tika sasaukts vasaļu karaspēks un zemnieku zemessardze. Rezultātā arhibīskapijas teritorijā izveidojās spēcīga vasaļu kārta. Uz XV gs. sākumu arhibīskapijas teritorijā zemi lēnī piešķīruši vairāk nekā 2000 laicīgiem vasaļiem. Arhibīskapa ievērojamākie vasaļi Tīzenhauzeni, Rozeni un Ungerni savos lēņos XIV. gs. gaitā uzbūvēja vairākas pilis, un par vasaļu turību liecina fakts, ka 1361. gadā Rīgas arhibīskaps Fromhols savam vasalim Bartolomejam fon Tīzenhauzenam ieķīlāja Dzērbenes un Piebalgas novadus, saņemot par to skaidrā naudā 2800 Rīgas sudraba markas (1 marka = 206 g), kas atbilst 576 kg sudraba. Pakāpeniski vasaļi ieguva noteicošo lomu arhibīskapijas pārvaldē un politikā, XIV gs. otrajā pusē sāka pulcēties savās sanāksmēs - mantāgos, - kuros piedalījās arī domkungi un Rīgas rātskungi. No 1432. gada sāka darboties arī arhibīskapijas padome, kurā ietilpa arhibīskaps, 6 domkungi un 6 vasaļi. Arhibīskapijas padome XV-XVI gs. kļuva par galveno zemes iekšpolitikas un ārpolitikas veidotāju, turklāt balsošanā izšķirošais vārds piederēja vasaļiem.

Kopš XIII-XIV gs. mijas sākās pastāvīgi aribīskapu konflikti ar Livonijas ordeni, vairākiem arhibīskapiem nācās bēgt uz Romu un dzīvot pāvesta galmā, vai arī, labākajā gadījumā, tiem izdevās panākt pārcelšanu uz citu diecēzi. Livonijas ordenis cīnījās par saviem kandidātiem arhibīskapijas sēdeklī, un šī iemesla dēļ nereti izcēlās atklātas sadursmes starp Domkapitulu un Rīgas pilsētu no vienas puses un Livonijas ordeni – no otras. Pēc Livonijas kara Rīgas arhibīskapija zaudēja savu laicīgās zemes statusu, un 1562. gadā to iekļāva Žečpospoļitas Pārdaugavas hercogistē.

Skat. arī:

Galerija

Literatūra par šo tēmu

  • Kučinskis, S. J. Svētais Meinards - Latvijas apustulis. - Rīgas Romas Katoļu garīgais seminārs: Rīga, 1993. - 48 lpp.
  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 39. lpp.
  • Eihmane Eva. Rīgas arhibīskapa un Vācu ordeņa cīņas par varu viduslaiku Livonijā. - LU Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2012. - 124 lpp.

Resursi internetā par šo tēmu