Renesanse

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Renesanse (fr. "atdzimšana") - sociālās, politiskās, ekonomikas un kultūras izmaiņas Rietumeiropā (sākās Itālijā, bet katra zeme individuāli pārdzīvoja tās īpašo Renesansi - gan hronoloģiski, gan saturiski) XV-XVII gs. (Centrāleiropā vēlāk - XVI-XVII gs. -, t.s. Ziemeļu renesanse). Viennozīmīgas un vispārpieņemtas šī procesu kopuma definīcijas nav. Jebkurš Renesanses tradicionālais raksturojums ir šablonisks un vienpusīgs, pilns ar nekritiskiem aizspriedumiem. Piemēram, neskaidrs ir jau tas, no kāda aspekta Renesansē tika "atjaunots antīkais", un pārāk nekonkrēta ir tēze, ka brīdī, kad Renesanses laikmeta cilvēks noraidīja viduslaiku pamatu, antīkais bija kā zeme zem kājām, jo antīkajā mantojumā bez pasaulīgā bija arī ļoti daudz sakrālā, bet Renesanses laika cilvēks dažā ziņā patiešām attālinājās no viduslaikiem, tomēr citā ziņā nepavisam neattālinājās. Bieži literatūrā tiek uzsvērts, ka Renesanse pretstatā viduslaiku kultūrai bija laicīga kultūra un pasaules uzskats, kas balstījās vienīgi uz cilvēka pasaulīgajām tieksmēm. No vienas puses, patiesi neviens cits Eiropas kultūras laikmets nav bijis piesātināts ar tik lielu pret Baznīcu vērstu darbu un atsevišķu izteikumu daudzumu. Taču, ja nopietni ņem vērā to, kas tajā laikā rakstīts un domāts, tad izrādās, ka Renesanse nepavisam nebija gluži laicīgs pasaules uzskats. Izglītoto aprindu interese par antīkās kultūras mantojumu, tā atjaunošanu, antīko tekstu tulkošanu, deva spēcīgu impulsu kultūras un mākslas, dabaszinātņu un filosofijas, politikas attīstībai, sociālajām izmaiņām sabiedrībā. Sholastika gan saglabāja vadošās pozīcijas, taču parādījās virkne humānisma virzienu, filosofija sāka nošķirties no teoloģijas. Atdzima stoicisms (Petrarka) un epikūrisms (Valla), parādījās jauni traktējumi un koncepcijas natūrfilosofijā (Kūzas Nikolajs, Kardano, Telezio, Paracelzs, Kampanella u.c.), jaunu virzienu un metožu meklējumi dabaszinātnēs (da Vinči, Keplers, Koperniks, Galilejs u.c.), sāka mainīties priekšstati par pasauli. Pie tam visas vadošās Renesanses personas saglabāja ciešas saites ar katolisko Baznīcu (ļoti daudzi Renesanses domātāji un virzītāji, kā zināms, bija katoļu baznīcas garīdznieki). To pavadīja vispārēja aizraušanās ar astroloģiju, maģiju alķīmiju (Bruno). Domāšanā parādījās īstenības deterministiski skaidrojumi, kas ievērojami atšķīrās no sholastu teleoloģiskās īstenības interpretācijas, zinātnisku, no antropomorfisma elementiem brīvu elementu dabas likumu formulēšana (astronomijā Keplers, mehānikā - Galilejs). Renesanses laikmeta milzīgās sociālās un ekonomiskās pārmaiņas mainīja arī indivīdu sevis apzināšanos, sociālās un politiskās attiecības, kur sabiedrību sāka uztvert kā atsevišķu patstāvīgu indivīdu summu (Makiavelli). Dzima ideja par valsts varu kā neatkarīgu no reliģijas sankcijas (Makiavelli, Bodēns).

Renesanses kultūras modelis balstās uz antīko un viduslaiku absolūto vērtību pārvēršanu par pašpietiekamam vērojumam pakļautu klātesamību, kas spēj atbrīvot cilvēka personību patvaļīgam un pilnīgi patstāvīgam pašapliecinājumam. Antīkā mitoloģija un viduslaiku teoloģija, pašas par sevi paliekot neskartas, Renesanses laikmetā tiek izmantotas to subjektīvās klātbūtnes apjomā un loģiskas vai estētiskas savrupināmības aspektā. Renesanse bija kā estētiskas uztveres laikmets, kā cēlā gara laikmets, kas ar vislielāko cieņu izturas gan pret antīko mantojumu, gan pret viduslaikiem, lai arī neuzskata to atzīšanu pēc būtības par obligātu, turklāt ar visdziļāko cieņu izturas pret eksaktajām zinātnēm un pat pret materiālismu, taču bez tam piemītošā „necilvēciskā” mehāniskuma pielūgsmes, kas tik bieži parādījās pēcrenesanses attīstības periodos. Atdzimšanas darbinieki, kurus parasti piemin kā humānistus, gandrīz vienmēr ir konsekventi platoniķi, taču ar liberāli individuālistiskiem un brīvdomīgiem secinājumiem zinātnē, morālē un sabiedriski politiskajā teorijā, turklāt bieži ar antiklerikāliem uzskatiem. Renesanses laika cilvēki pārsteidzošā kārtā spēja apvienot cēlākās, visgarīgākās, bieži vien platoniskas un neoplatoniskas idejas ar tik dzīvespriecīgu, dzīvi apliecinošu, jautru un rotaļīgu garastāvokli, ko citādi kā par izteikti pasaulīgu vai pat vulgāru nenosauksi (piemēram, Platona akadēmija Florencē harmoniski apvienoja neoplatonismu ar ideju bezrūpīgo, plašo un reizēm rotaļīgo dzīru noskaņojumu). Renesanses laika jaunais cilvēks bija no progresējošiem plebejiskiem apakšslāņiem nākošs uzņēmīgs un ar caursišanas spēju apveltīts varonis, kas pauž dziļi satīrisku saturu un tā laika sociālo čūlu kritiku, it īpaši vēršoties pret garīdzniecības patvaļu un morālo izlaidību - Renesanses ideja bija antiklerikālisms, un šī tendence, protams, sakņojas to laiku sadzīvē. Mainījās sadzīviskie tipi, parādījās jauni, kas pilni ar viltību, neuzticību, neticamu atriebību un cietsirdību, avantūrismu un jebkādu kaislību uzvirmojumu līdz pat negaidītai slepkavībai. Tā bija amorāla un priekšmetiskajā saturā dzīvnieciska uzvedība, taču tai piemita pašpietiekamas nozīmības īpašības, tai piemita neparasts krāšņums un izteiksmība. Dažādu kaislību, patvaļas un izlaidības trakums Renesanses Itālijā sasniedza neticamus apmērus: garīdznieki uzturēja gaļas veikalus, krogus, spēļu un publiskos namus, kādēļ ne reizi vien nākas izdot dekrētus, kas aizliedz baznīcas kalpiem „naudas dēļ kļūt par prostitūtu savedējiem jeb suteneriem”, taču viss velti. Klosteros lasīja „Dekameronu” un nodevās orģijām, bet netīrās notekās tika atrasti bērnu skeleti - šo orģiju sekas. Tā laika rakstnieki reizēm salīdzina klosterus ar bandītu mitekļiem, reizēm ar publiskajiem namiem. Tūkstošiem mūku un mūķeņu dzīvo ārpus klosteru sienām. Bieži politisku iemeslu dēļ augstākajos garīdzniecības amatos par kardināliem un bīskapiem tiek iecelti nepilngadīgi bērni. Saprotams, šādas iecelšanas kopā ar visiem zināmajiem simonijas, korupcijas, amorālisma un augstākās garīdzniecības nepārprotamas noziedzības gadījumiem ļoti veicināja Baznīcas autoritātes kritumu. Partiju iekšējās pretrunas un cīņa dažādās Itālijas pilsētās, kas ilga visu Renesanses laikmetu un izvirzīja spēcīgas personības, kas vienā vai otrā veidā apliecināja savu neierobežoto varu, izcēlās ar nežēlīgu cietsirdību un ārprātīgu negantību. Nāvessodi, slepkavības, izsūtīšanas, grautiņi, spīdzināšanas, sazvērestības, dedzināšanas, laupīšanas nemitīgi seko cita citai. Uzvarētāji izrēķinās ar zaudētājiem, lai dažus gadus vēlāk paši kļūtu par citu uzvarētāju upuriem. Sociālajās izmaiņās Renesanse jāsaprot ne tikai kā cilvēka individuālā pašapliecinājuma stihija, kas virzīta pret viduslaikiem raksturīgo pārpasaulīgās dievišķās personas absolutizāciju, bet kopsakarā ar šī individuālisma paškritiku. Privātā uzņēmējdarbība Renesanses laikmetā, pietiekami sašūpojot feodālās attiecības, vēl nebija nonākusi pie absolūta individuālisma, taču jau būvēja kultūru uz atsevišķas cilvēciskās personības neatkarības gan no viduslaiku absolūtā personālisma, gan arī no antīkā kosmoloģisma pamata, turklāt brīva no tai sekojošā metafiziski attīstītā subjektīvisma. XV gs. beigās sabiedrību pārņēma turnīri, balles, karnevāli, svinīgas iebraukšanas, dzīres un ikdienišķa vasarīga laika pavadīšana, vasarnīcu dzīve, ziedu, dzejoļu un madrigālu apmaiņas dažādie jaukumi, nepiespiestība un grācija kā ikdienas dzīvē, tā zinātnē, daiļrunībā un mākslā vispār, sarakste, pastaigas, mīlas pilna draudzība, artistiska itāļu, grieķu, latīņu un citu valodu pārvaldīšana, domas skaistuma dievināšana un aizraušanās kā ar reliģiju, tā arī ar visu laiku un tautu literatūru. Labi audzinātam cilvēkam nepieciešamās īpašības: prasme skaisti paukoties, graciozi jāt ar zirgu, prasmīgi dejot, vienmēr patīkami un laipni runāt un pat kā oratoram mācēt izsmalcināti uzrunāt citus, apieties ar mūzikas instrumentiem, nekad nebūt samākslotam, vienmēr vienkāršam un nepiespiestam, līdz dvēseles dziļumiem laicīgam un dvēseles dziļumos ticīgam. Vienlaikus ar pieminēto Renesanses sabiedrību no apakšas līdz augšai apņēma alķīmijas, astroloģijas un jebkādas maģijas sadzīves prakse, kas nebija neizglītotības rezultāts, bet joprojām tās pašas individuālās slāpes aptvert noslēpumainos dabas spēkus - neskatoties uz zinātni, Renesanse ir visai bagāta ar neskaitāmām māņticībām, kas pilnīgi noteikti aptvēra visus sabiedrības slāņus, ieskaitot zinātniekus un filosofus, nerunājot par valdniekiem un politiķiem - visi zīlēja ar līķiem, apvārdoja ielasmeitas, gatavoja mīlas dzērienus, izsauca dēmonus, ēku pamatu likšanā veica maģiskas darbības, nodarbojās ar fiziognomiku un hiromantiju, ticēja spokiem, ļaunai acij un visdažādākajiem lāstiem utt.

Literatūra par šo tēmu

  • Reformācija. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 360.-361. lpp.
  • Rubenis A. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1994. - 210 lpp. ISBN 5-405-01417-6

Resursi internetā par šo tēmu