Voltērs

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
1740.

Fransuā Marī Aruē jeb Voltērs (François Marie Arouet, dit Voltaire, 1694.-1778.) - literāts, publicists, filosofs, apgaismotājs.

Dzimis 1694. gada 21. novembrī Parīzē, notāra ģimenē. Izglītību guvis jezuītu kolēģijā. Par pret pastāvošo kārtību paustām satīrām divas reizes apcietināts (1717. un 1725. gadā). Mūža lielāko daļu nodzīvoja ārpus Francijas karalistes. Ar pseidonīmu "Voltērs" rakstīja dzeju, alegoriskas lugas (52), satīriskus apcerējumus un traģēdijas, kā arī apcerējumus par vēsturi (viņš ieviesa terminu vēstures filosofija). Līdzdarbojās Didro Enciklopēdijā.

Savos uzskatos deists. Būdams Ņūtona mehānikas un fizikas piekritējs, atzina, ka pastāv Dievs, kas devis "pirmo grūdienu". Dabas kustība notiek pēc mūžīgiem likumiem, taču Dievs nav atdalāms no dabas, tā nav kāda īpaša substance, bet drīzāk pašai dabai piemītošs darbības princips. Faktiski Voltērs sliecās uz Dieva ("lielā ģeometra") identificēšanu ar dabu. Kritizēja duālismu, atmetot priekšstatus par dvēseli kā īpaša veida substanci. Apziņa, pēc Voltēra domām, ir matērijas īpašība, kas piemīt tikai dzīviem ķermeņiem, ko ar domāšanas spēju apveltījis Dievs. Kritizēdams teoloģisko metafiziku, uzstāja, ka dabu jāpēta zinātniski. Noraidīdams Dekarta mācību par dvēseli un iedzimtām idejām, viņš par izziņas avotu uzskatīja novērošanu un pieredzi, šajā ziņā par paraugu izvirzot Loka materiālistisko pieeju. Zinātnes uzdevums ir objektīvās cēlonības pētīšana. Pieļāva "galīgu cēloņu" pastāvēšanu un domāja, ka pieredze mums liecina par "augstākā saprāta" un "Visuma arhitekta" pastāvēšanas iespējamību. Politiskajos uzskatos bija krasi pret dzimtbūšanu, iestājās par pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā, aicināja noteikt īpašumam proporcionālus nodokļus, ieviest vārda brīvību utt. Sabiedrības iedalījumu sociālajos slāņos uzskatīja par nenovēršamu. Par saprātīgāko valsts iekārtu atzina konstitucionālo monarhiju, daudz sprieda arī par republikas priekšrocībām. Piedāvājot savu skatījumu uz cilvēces vēsturisko attistību, kā pamatā ir no augstākas gribas neatkarīga sabiedrības progresa ideja, ieviesa arī terminu "vēstures filosofija". Literatūrā Voltēra satīras pamatobjekts bija kristietība un Baznīca, ko viņš uzskatīja par progresu kavējošu spēku. Taču, noliedzot konkrētu Dieva tēlu, atzina, ka pūlim nepieciešama dievišķā soģa ideja. Zināmākie darbi ir: "Filozofiskās vēstules" (1733.), "Traktāts par metafiziku" (1734.), "Ņūtona filozofijas pamati" (1738.), "Apcerējums par vispārīgo vēsturi" (1769.) u.c.

Literatūra par šo tēmu

  • Voltērs Fransuā Marī Aruē // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 448.-449. lpp.
  • Voltērs. Zadigs jeb Liktenis : Mikromegs; Kandids / no fr. val. tulk. V.Zariņš. - Rīga : Zvaigzne, 1979. - 210 lpp. (Zvaigzne ABC: Rīga, 2005.)
  • Voltērs. Kandids / no fr. val. tulk. V.Strēlerte. - Parnass: Stokholma, 1949. - 160 lpp.

  • Вольтер. Избранные сочинения - РИПОЛ-КЛАССИК: Москва, 1997. - 847 с.
  • Вольтер. Орлеанская девственница : Магомет; Философские повести - Художественная литература: Москва, 1971. - 719 с.
  • Вольтер. Собрание сочинений : в 3-х томах - Сигма-Пресс: Москва, 1998. - 717 с.

Resursi internetā par šo tēmu