Ģerbonis

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
pilnā ģerboņa sastāvdaļu kopējā shēma

Ģerbonis (an. coat of arms, vāc. Wappen, fr. blason, sp. escudo, kr. герб) – simbolisks grafisks attēls vai tā reljefs atveidojums, veidots pēc heraldikas noteiktiem principiem, kas kas apliecina ģerboņa nēsātāja piederību dzimtai, zemes valdījumam, pilsētai, kopienai, valstij, organizācijai, kuras simbols ir šis konkrētais ģerbonis, kuru nevar lietot neviens, kurš nav piederīgs šī ģerboņa nēsātājiem. Eiropā lietotie ģerboņi tiek darināti, ievērojot heraldikā (zinātne par ģerboņiem) pieņemtos ģerboņu veidošanas noteikumus un principus. Savukārt, redzot atbilstoši heraldikas likumiem izveidotu ģerboni, zinātājs var noteikt tā nēsātāja piederību, dzimtu, radniecību, sociālo statusu sabiedrībā, civilstāvokli u.tml. Pastāv individuālie un dzimtu ģerboņi, valsts un komunālie, biedrību un organizāciju ģerboņi. Mūsdienās ģerboņa lietošana lielākajā daļā valstu, kurās tos lieto, likumdošanā tiek pielīdzināta uzvārda lietošanas un aizsardzības normām, bet vēsturē dažādās valstīs un laikos atšķirīgi risinātas gan ģerboņa lietošanas tiesības vispār, gan dažādu radniecības pakāpju pēcnācēju un ārlaulības bērnu tiesības lietot ģerboni. Ģerboņa izvēle visos laikos bijusi brīva un, ja ģerbonis nav augstākas varas piešķirts ar diplomu, tad atkārtota un ilgstoša tā lietošana vienas ģimenes vai dzimtas ietvaros ģerboni pārvērš par tradīciju un leģitimizē. Latvijas Republikā ģerboņu reģistrācija uzticēta Kultūras ministrijai, bet Valsts heraldikas komisija izvērtē ģerboņa atbilstību heraldikas prasībām.

Ģerboņa sastāvdaļas:

Vairoga turētāji:
Jau XIII gs. sastopami ģerboņi, kurus pietur kāda figūra, vai arī tie atbalstīti pret koku, stabu u.tml. To raisīja tīri dekoratīvi apsvērumi, līdz ar to sākotnēji vairoga turētājfigūras nebija noteikts heraldisks elements – vienai un tai pašai dzimtai dažādos laikos varēja būt dažādas turētājfigūras, vai iztika vispār bez tām.

Devīze:
Pie bruņniecības tradīcijām pieder arī devīze (fr. devise, an. motto, vc. Wahlspruch, kr. девиз) – sauklis, īss teiciens, sentence, paziņojums, kas radusies no sākotnējā kara sauciena (fr./an. cri de guerre, vc. Schlachtruf, kr. боевой клич). Valdnieku heraldikā devīzei bieži ir politiski programmatisks saturs. To parasti attēlo uz plandošas, izlocītas lentes, kas var atrasties gan zem ģerboņa, gan virs tā. Dažkārt tiek saglabāts gan senais kara sauciens, gan jaunā devīze (tad devīzi parasti liek virs, bet kara saucienu zem ģerboņa). Baltijas dzimtu heraldikā devīzes sastopamas tikai diplomu ģerboņos, visvairāk XIX gs. Devīzes lomu var pildīt arī emblēma, ko heraldikā dēvē par attēldevīzi (fr. corps de devise, an. badge, vc. Bilddevise, Vildspruch, kr. гласный девиз), kas reizēm ņemts no ģerboņa figūrām, dažkārt – brīvi izvēlēts objekts, ko varēja likt kleinodā vai vairogā kā brizūru. No zināmāko vēsturisko personu attēldevīzēm var minēt Fransuā I salamandru, Luija XII dzeloņcūku, Ričarda III balto rozi, Henrija VII sarkano rozi, velsas prinču trīs strausa spalvas. Viduslaikos attēldevīze kalpoja kā pazīšanās zīme monarha vai augstmaņa atbalstītāju lokam.

Karogi, standarti, ordeņi:
Dažkārt ģerboni papildina ar neheraldiskiem simboliem, proti, karogiem un standartiem, ko parasti satvēruši vairoga turētāji. Bez tam ģerboņa kompozīcijā var iekļaut ordeņa vai ordeņa zīmes attēlojumu (gan zem vairoga, gan pašā vairogā kā ģerboņa īpašnieka piederības zīmi kādai militārai vai reliģiskai organizācijai, savukārt ordeni kā apbalvojumu biežāk parāda kompozīcijas apmalē).

Ģerboņu ģenēze

Viena ģerboņa attēlojuma stilistiskās izmaiņas, atbilstoši mākslas tendencēm attiecīgajā laikmetā

Ģerboņu izcelšanās cieši saistīta ar ieročiem, tāpēc vairumā valodu ģerbonis un ierocis ir vai nu identiski, vai semantiski ļoti tuvi vārdi, piemēram, franču armes un armoires, angļu arms, vācu Wappen un Waffen utt. Latviešu valodā vārds „ģerbonis“ ienācis no krievu герб kas, savukārt, atvasināts no poļu herb un vācu Erbe (mantojums). Viduslaikos un jaunajos laikos heraldikas speciālisti uzskatīja, ka ģerbonis ir tikai konkrēta grafiska figūra vai figūru kombinācija, ko indivīds izmanto kā savu simbolu, līdz ar to sāka savus teorētiskos apcerējumus jau ar Bībelē atrodamo zīmju un emblēmu uzskaitījumu. XVIII-XIX gs. tika nodefinēts, ka ģerbonis saistās ar vienu noteiktu dzimtu vai teritoriju, ir mantojams, pakļaujas heraldikas noteikumiem, tā centrālā daļa ir vairogs, ko vainago heraldiskā galvassega u.c. ģerboņa elementi. Laika gaitā ģerboņu vairogi tika ietverti ar ķiveri, kroni, kleinodu, grīsti, lambrekeniem, uzlikti uz pamatnes, papildināti ar devīzēm un vairoga turētājfigūrām utt., kas kopā veido pilno ģerboni (fr. armes pleines, an. achievement of arms, vc. Vollwappen, kr. полный герб). Izņēmums ir komunālie un pašvaldību ģerboņi, kur iztiek ar vienu pašu vairogu.

Ģerboņu zīmēšanas stils ir atkarīgs no mākslas un modes tendencēm attiecīgajā laikmetā, līdz ar to vienu un to pašu ģerboni dažādos laikos vizuāli pasniedza dažādi. Tāpēc kā tiek zīmētas ģerboņa figūras, vairoga forma vai lambrekeni, no heraldikas viedokļa nav svarīgi – galvenais, lai to secība, novietojums, krāsas atbilstu ģerboņa blazonēšanai, t.i. aprakstam.

Viens no ģerboņa galvenajiem uzdevumiem ir kalpot par identitātes un identifikācijas zīmi. Sistemātiski (mantojami, dzimtu apzīmējoši) ģerboņi Rietumeiropā parādījās XII-XIII gs. mijā. Ja sākotnēji ģerboņa izvēle un lietošana tomēr bija diezgan brīva, un ne vienmēr dēls turpināja izmantot tēva ģerboni, tad sākot ar XVIII gs. ģerboni jau uzskatīja par visas dzimtas simbolu, kas tika pārmantots un individuāli piemērots konkrētai personai tikai ar minimālām izmaiņām detaļās. Ģerbonis heraldikas agrīnajā posmā bija saistīta vienīgi ar bruņniecību un dižciltīgo kārtu, kuras vajadzībām tas bija radies, taču visai drīz ģerboņus sāka lietot arī pilsonība, pilsētas u.c. komunāli administratīvie veidojuma, cunftes u.c. amatnieku brālības, universitātes, studentu korporācijas, kā arī brīvzemnieki, līdz ar to tiesības uz ģerboni kā dzimtas saknes un tradīcijas uzturošu simbolu ir katrai brīvai personai. T.i. ģerbonis nav kārtas piederības pazīme.

Jau XI gs. Eiropā nobilitāte lietoja kaujas karogus ar heraldiskām zīmēm, ap kuriem pulcēties karadraudzei. Pirmais solis uz ģerboni tika sperts, kad šo zīmi sāka pārmantot dēli no tēva. Sistemātiski (mantojami, dzimtu apzīmējoši) ģerboņi Rietumeiropā parādījās XII-XIII gs. mijā. Visticamāk, dzimtu ģerboņu ieviešanu diktējuši praktiski apsvērumi: notika pāreja no skandināvu "kaskas" tipa bruņucepures, kurā seja nebija aizsegta (vai aizsegta daļēji, ja no pieres daļas lejup bija vērsts vertikālais virsdegunes aizsargs), uz slēgto "poda" tipa ķiveri. Līdz ar to bruņinieks kļuva anonīms un ārējas pazīšanās zīmes kļuva vitāli nepieciešamas. Otrs iemesls bija krusta kari, kuros piedalījās tik plašas karotāju masas, ka karaspēka vienību savstarpējai atpazīšanai un manevrētspējai bija nepieciešamas vienības atpazīšanas zīmes. Jau XIII gs. ģerboņi parādījās arī pilsoņiem, amatniekiem, turīgākajiem zemniekiem, cunftēm un pilsētām. Kārtas atšķirības noteica tajos esošie heraldiskie simboli: kroņa forma, ķiveres forma, vairoga turētājas figūras u.c. Jaunākajos laikos ģerboņi, kaut atšķirīgi no klasiskajā Rietumeiropas heraldikā pieņemtajiem standartiem, parādījās arī valstīm. Vēsturē ir bijuši gadījumi juridiski reglamentēt ģerboņu pieņemšanu un lietošanu, taču galu galā vienīgie ierobežojumi ir tas, ka aizliegts piesavināties jau esošu svešu ģerboni, kā arī lietot sev neatbilstošus simbolus. Šobrīd ar likumdošanu reglamentēta ir tikai valstu ģerboņu izmantošana.

Mēģinājumi saglabāt ģerboni tikai kā dižciltīgo kārtas pazīmi nevainagojās panākumiem. Sv. Romas impērijas imperators Fridrihs III (Friedrich III) 1467. gadā izdeva pirmo dekrētu par aizliegumu nedižciltīgajiem pieņemt sev ģerboņus. Šādi rīkojās arī daudzi citi monarhi pēc viņa, tomēr nedižciltīgo personu ģerboņu veidošana un lietošana kā tradīcija turpinājās. Ģerboņus likumīgi lietoja gan pilsētas, gan cunftes u.c. korporācijas, gan tirgotāju nami, gan brīvzemnieki, kaut bija zemes, kur to centās ierobežot. Nespējot aizliegt, valsts vara centās ģerboņus pakārtot kārtu sabiedrībai, nosakot, kura iedzīvotāju kārta kādus vizuālos elementus drīkst izmantot ģerbonī, lai tas liecinātu par ģerboņa īpašnieka sociālo statusu. Taču ne vienmēr tas darbojās – piemēram, pat Baltijas pilsonisko dzimtu heraldika rāda, ka pilsoņi lietojuši ne tikai atvērtās, resp., stīpu ķiveres, kas viņiem nepienācās pēc statusa, bet arī pēc patikas likuši uz tām t.s. muižniecības kroņus. XVIII gs. dižciltības titulus masveidā sāka uzpirkt turību ieguvusī pilsonība, personas brīvi izvēlējās sev ģerboņus, kurus katrs vēlējās pēc iespējas greznākus, veicot tajā patvaļīgus neheraldiskus „uzlabojumus“. Pēc ģerboņa zīmēm un kroņa vairs nevarēja viennozīmīgi noteikt tā īpašnieka sociālo rangu, radniecību un izcelsmi.

Bastarda ģerbonis

Bastardi.png

Lielākajā daļā Eiropas zemju ārlaulībā dzimušie bērni, t.s. bastardi, tika atzīti kā līdzvērtīgi (tas īpaši raksturīgs Spānijai, kur vairākās grandu dzimtās pat oficiāli bija paredzētas bastardu tiesības uz mantojumu), taču lielā daļā gadījumu netika uzņemti dzimtā. Ja tiem bija pēcnācēji, veidojās t.s. atvasinātā līnija jeb atzars. Viena no senākajām bastardu atšķirības pazīmēm bija vienkrāsas vairoga lietošana, kurā mazs tēva ģerbonis tika likts labajā brīvstūrī, taču tikpat labi varēja atrasties arī uz pāļa, sijas vai ševrona. Kopš XV gs. uz tēva ģerboņa, lai no tā atšķirtos, aizvien biežāk kā brizūra tika likta kreisā pavedienspāre, kas ar laiku saīsinājās, iegūstot savrupu formu. (tādi, piemēram, bija Francijas karaļa Luija XIV ārlaulības dēlu ģerboņi), taču ne vienmēr kreisā pavedienspāre automātiski nozīmē ārlaulības izcelsmi. Viduslaikos, kad heraldikas noteiktumi vēl nebija pārāk sīki izstrādāti, ir gadījumi, kad likumīgie dēli lietojuši tēva ģerboni ar kreiso pavedienspāri kā brizūru, gan arī bastardi lietojuši nemainītu tēva ģerboni. Vācu zemēs retāk izmanto kreiso pavedienspāri: bastardi biežāk lieto tēva ģerboni reversās krāsās, dažkārt mainot kleinodu.

Nedižciltīgo personu un pilsētu ģerboņi

Jau XIII gs. līdzās bruņniecības ģerboņiem parādījās arī nedižciltīgo personu ģerboņi (it īpaši Šveicē, vācu zemju un Itālijas bagātajās pilsētās), kur patriciešu dzimtas labprāt pārņēma šo identifikācijas un reprezentācijas zīmi. Taču pilsonības ģerboņiem raksturīgāka ir "miermīlīgāku" ģerboņa figūru izvēle (piemēram, advokātu vidū populāra bija Taisnības alegorija, lauru vainags, mācītājiem – atvērta grāmata, smilšu pulkstenis, krusts, balodis, zaļš zars, banķieriem un tirgotājiem – Fortūna, Merkurs, vārpu kūlis, enkurs, literātiem – rakstāmspalva, gramata, Pegazs u.tml. Populāri bija arī t.s. runājošie ģerboņi, kur ģerbonī vizuāli atveidoja uzvārdu (piemēram, ja uzvārds Melderis, tad ģerbonī attēlo dzirnakmeni vai dzirnavas). Francijā karalis Šarls V jau 1372. gadā oficiāli atļāva nedižciltīgajiem pieņemt un lietot ģerboņus, ar nosacījumu, ka uz vairoga nebūs ne bruņinieka ķiveres, ne kleinoda. Amatnieku ģerboņi sastopami mazākā skaitā, jo vairumā gadījumu šī sociālā slāņa pārstāvji apmierinājās ar mājas zīmi vai amata emblēmu. Livonijā personiskos un dzimtu ģerboņus redzam zeltkaļiem (kuri tika pielīdzināti pēc tiesībām tirgotājiem), kā arī to amatu pārstāvjeim, kuriem savā darbībā biežāk nācās sastapties ar ģerboņu attēlošanu (stiklinieki, krāsotāji).

Pilsētu (pašvaldību) ģerboņi Eiropā ir attīstījušies no pilsētu zīmogiem (agrīnajos zīmogos attēlotās kompozīcijas ne vienmēr atbilst heraldikas noteikumiem, tāpēc par ģerboņiem ne vienmēr uzskatāmas). To vēsturiskā attīstība ir visai dažāda: vienu ģerboņu grupu veido pašu pilsētu raksturojošas figūras (torņi, mūra siena, vārti), taču tikpat izplatīta ir ģerboņu grupa, kas atvasināta no pilsētas sizerenu dzimtas heraldikas. Populāras ir pilsētas aizgādņu, svēto figūras, vai atsauces uz kādu svarīgu vēstures notikumu, kurā konkrētā pilsēta spēlējusi svarīgu lomu (it sevišķi tas raksturīgi jaunāko laiku komunālajai heraldikai). Pilsētu un pašvaldību ģerboņi tradicionāli sastāv tikai no viena paša vairoga, taču retumis tomēr komponēti kā dzimtu ģerboņi, ar ķiveri, lambrekeniem un kleinodu. Pilsētas ģerboņa vainagošana ar kroni vairumā gadījumu liecina par kādām īpašām privilēģijām un statusu, ko piešķīris monarhs (Austrumeiropā XX gs. sākumā politisku motīvu dēļ no daudzu pilsētu ģerboņiem - Latvijā tas skāra Jelgavu un Jaunjelgavu, - kroņus izņēma.)

Atsevišķa vieta ir t.s. Baznīcas heraldikai, kas regulēja Romas katoļu Baznīcas amatpersonu ģerboņus. Garīgie valdnieki, kam bija arī laicīgā vara kādā noteiktā teritorijā, parasti apvienoja savu personisko ģerboni ar valdījuma ģerboni (ja personiskā ģerboņa nebija, tas tika radīts, jo pienācās pēc statusa). Līdzīgi kā laicīgajos ģerboņos izmanto t.s. rangu kroņus, garīgām amatpersonām tās bija noteiktas formas galvassegas ar atbilstošu rotājumu: pāvestam tā ir tiāra, bet pārējo Baznīcas amatpersonu rangu heraldikā nosaka vairogu pārsedzošās cepures krāsa un no tās vairoga abās pusēs nokarājušos pušķu skaits. Kardinālam pienākas sarkana cepure ar 15 sarkaniem pušķiem katrā vairoga pusē, patriarham – zaļa cepure ar 15 pušķiem katrā vairoga pusē, arhibīskapam – zaļa cepure ar 10 pušķiem, bīskapam – zaļa cepure ar 6 pušķiem. Abatiem un prāvestiem pienākas melna cepure ar sešiem pušķiem katrā vairoga pusē, kanoniķiem – melna ar 3 pušķiem, dekāniem – melna ar 2 pušķiem, bet vienkāršie garīdznieki virs ģerboņa liek melnu cepuri ar 1 pušķi katrā vairoga pusē. Visi prelāti bīskapa rangā, kā arī klosteru abati un prāvesti virs vairoga drīkst lietot prelāta cepures vietā bīskapa mitru ar divām smailēm. Bez tam rangu norāda arī amata rīki aiz vairoga: arhibīskapam tas ir dubultkrusts, bīskapam – vienkāršais latīņu krusts, abatam vai prāvestam – liektais bīskapa zislis. Ja šīs personas vienlaikus bija arī laicīgie valdnieki, attiecīgo amata rīku vairoga aizmugurē tie parasti krustoja ar zobenu.

Lai gan vēstures gaitādaudzkārt mēģināts ģerboņu piešķiršanu un lietošanu iekļaut administratīvu aizliegumu un ierobežojumu rāmjos, likumdošanā reglamentēta ir tikai valstu ģerboņu lietošana. Mūsdienās būtībā pastāv tikai viens nopietns aizliegums: lietot svešu ģerboni (divi ģerboņi ir identiski tikai tajā gadījumā, ja sakrīt ne tikai ģerboņa figūras un to novietojums, bet arī heraldiskās krāsas un kleinods – figūru attēlojuma atšķirībām un mākslinieciskā rakstura īpatnībām nav nozīmes, izšķirošs ir vienīgi heraldiskais apraksts jeb blazonēšana).

Polijas un Lietuvas ģerboņi

Žečpospoļitas ģerboņiem ir īpaša vieta heraldikā. Sākotnēji tie parādījās kā novadu zemessardzes karogu emblēmas, un to pamatā bija tamgas (bulta, krusts, zvaigzne, dzirnakmens utt.). Šādu karogu skaits bija visai pastāvīgs (aptuveni 300), un ģimene, saņemot aristokrātijas titulu vai iekļūstot bruņniecībā (šļahta), tika "pierakstīta" pie kāda no šiem karogiem. Līdz ar to emblēma bija vienlaicīgi vairāku dzimtu ģerboņos, kas nav raksturīgi citu valstu heraldikai. No šīs sistēmas atvasinās Žečpospoļitai raksturīgie dubultuzvārdi, kur pirmā daļa apzīmē piederību konkrētajam ģerboņa simbolam, bet otrā daļa - pašu dzimtu.

Skat. arī:

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 287. lpp.
  • Lancmanis I., Heraldika. - Neputns: Rīga, 2007. ISBN 978-9984-729-93-0
  • Lancmanis I. Heraldikas rokraksti Kurzemē 17. un 18. gadsimtā. // Latvijas Zinātņu Akadēmijas vēstis. A., 2002., Nr.2/3, 1.-10. lpp.
  • Lancmanis I. Heraldikas materiāli Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. // Retumi: Veltījums Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas 50 darba gadiem. - Rīga, 2003. - 93.-124. lpp.
  • Lancmanis I. Kurzemes un Zemgales hercogu ģerbonis Ketleru dinastijas periodā. // Ventspils muzeja raksti. – Rīga, 2001. - 1. sējums - 36.-56. lpp.
  • Kaspars Kļaviņš. Ģerboņu herolds Gelre kā 14. gadsimta Livonijas reprezentētājs Rietumeiropas kultūrā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2009. Nr.1. 21.–32. lpp.
  • Baltiņš J. Bīronu dinastijas Kurzemes-Zemgales hercogu zīmogi. // Ventspils muzeja raksti. – Rīga, 2001. - 1. sējums - 258.-274. lpp.
  • Baltiņš J. Ģerboņu lietojuma īpatnības Kurzemes bīskapu zīmogos 15.-16. gs. // Latvijas arhīvi. Nr.3./4., 2011., 30.-63. lpp.
  • Baltiņš J. Heraldika Ketleru dinastijas Kurzemes princešu zīmogos// Ventspils Muzeja Raksti VI, 2009.190.-210.lpp.
  • Purēns V. Latvijas ģerboņu grāmata. - Rīga, 1993.

  • Parker, James. A Glossary of Terms Used in Heraldry. Oxford: James Parker & Co., 1894 (Newton Abbot: David & Charles, 1970)
  • Dennys, Rodney. The Heraldic Imagination. New York: Clarkson N. Potter, 1975
  • Elvins, Mark Turnham. Cardinals and Heraldry (Illustrated by Anselm Baker, foreword by Maurice Noël Léon Couve de Murville, preface by John Brooke-Little). London: Buckland Publications, 1988
  • Fairbairn, James. Fairbairn’s Crests of the Families of Great Britain & Ireland. 2v. Revised ed. New York: Heraldic Publishing Co., 1911 (New York: Bonanza Books, 1986 in 1 vol.)
  • Humphery-Smith, Cecil. Ed and Augmented General Armory Two, London, Tabard Press, 1973
  • Innes of Learney, Sir Thomas "Scots Heraldry" 2nd ed, Edinburgh and London: Oliver and Boyd, 1956
  • Paul, James Balfour. An Ordinary of Arms Contained in the Public Register of All Arms and Bearings in Scotland. Edinburgh: W. Green & Sons, 1903
  • Wagner, Sir Anthony R. Heralds of England: A History of the Office and College of Arms. London: HMSO, 1967
  • Le Févre, Jean. A European Armorial: An Armorial of Knights of the Golden Fleece and 15th Century Europe. (Edited by Rosemary Pinches & Anthony Wood) * London: Heraldry Today, 1971
  • Louda, Jiří and Michael Maclagan. Heraldry of the Royal Families of Europe. New York: Clarkson Potter, 1981. Reprinted as Lines of Succession (London: Orbis, 1984)
  • Rietstap, Johannes B. Armorial General. The Hague: M. Nijhoff, 1904-1926 (Baltimore: Genealogical Publishing Co., 1967)

  • Siebmacher, Johann. J. Siebmacher’s Grosses und Allgemeines Wappenbuch Vermehrten Auglage. Nürnberg: Von Bauer & Raspe, 1890-1901
  • Carl Arvid von Klingspor. Baltisches Wappenbuch. Wappen sämmtlicher den Ritterschaften von Livland, Estland, Kurland und Oesel zugehörigen Adelsgeschlechter - Stockholm, 1882

Resursi internetā par šo tēmu