Šinuazri

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Šinuazri (no fr. chinois, chinoiserie – "ķīnisks, ķīniešu [stils]") jeb ķīnīzerisms - virziens XVII-XVIII gs. Eiropas modē un dekoratīvi lietišķajā mākslā (porcelāna izstrādājumi, lakotas mēbeles, aizslietņi, gleznas, ornamenti, tapetes, dārza arhitektūra, atsevišķu telpu, parku iekārtošana "ķīniešu stilā" u.tml.), kas imitēja Ķīnas mākslu, kādu to iztēlojās eiropieši. Plašākā nozīmē šis pseidoķīnas stils aptvēra visu Āzijas eksotiku kā tādu, jo kā "ķīniešu" eiropieši uztvēra arī turku, indiešu, birmiešu, vjetnamiešu u.c. Āzijas civilizāciju motīvus.

Aizraušanās ar Āzijas vizuālo eksotiku sākās Luija XIV galmā, tur modē nākot no Ķīnas ievestajām greznumlietām, porcelānu, audumiem, kuru krāšņā ornamentika bija visai tuva Eiropā dzimstošajam rokoko, pateicoties jezuītu misiju atskaitēm, rodoties plašai interesei par šīs eksotiskās zemes kultūru. XVII gs. lielāko daļu preču ražoja Ķīnā, taču pēc eiropiešu mākslinieku veidotiem katalogiem, atbilstoši eiropiešu gaumei (lielākā daļa t.s. ķīniešu mākslas izstrādājumu Eiropas muzejos patiesībā ir speciāli Eiropas tirgum ražota šinuazri stila produkcija). XVIII gs. jau eiropiešu amatnieki bija izstrādājuši savas porcelāna, lakas ražošanas, audumu apdrukāšanas metodes, un brīvi strādāja "ķīniešu stilā". Praktiski katram modes vēsmām sekojošam aristokrātam vai pilsonim bija ķīniešu stilā iekārtots kabinets vai bibliotēka, tējas namiņš, lapene vai pagoda dārzā, mēbeles un trauki. Pie Drotningholmas atpūtas pils Zviedrijā, Stokholmas tuvumā pēc karaļa Ādolfa Frederika vēlmes 1753. gadā tika izbūvēts vesels ciemats "ķīniešu stilā", to kopējot, Krievijas imperatore Katrīna II lika Carskoje Selo uzbūvēt savu ciematu, bet 1762.-1768. gados Oranienbaumā Ķīniešu pili (kr. Китайский дворец). Citi monarhi bija pieticīgāki un, kā Fridrihs Lielais (Sansusī) vai Saksijas kūrfirsts (Pilnica) apmierinājās tikai ar visai grandioziem ķīniešu paviljoniem. Modē nāca vēdekļi, saulessargi, pat apģērbā piedukņu mežģīnes bija modē "pagodas stilā", t.i. vairākās pakāpēs. Rakstnieki rakstīja romānus, dramaturgi - lugas, tika zīmētas gleznas, komponētas operas un baleti par Āzijas eksotikas tēmām - līdz pat XIX gs. Eiropa bija pārņemta ar tikko kā kolonizētās Āzijas vizuālo eksotiku.

Literatūra par šo tēmu

  • Honour Hugh. Chinoiserie: The Vision of Cathay. - John Murray: London, 1961
  • Dawn Jacobson. Chinoiserie. - Phaidon Press, 1999 - 240 p. ISBN 0714838365
  • Francesco Morena. Chinoiserie: Evolution of the Oriental Style: Evolution of the Oriental Style in Italy from the 14th to the 19th Century. - Centro Di, 2009 - 320 p. ISBN 8870384519

  • Woesler Martin. Zwischen Exotismus, Sinozentrismus und Chinoiserie, Européerie. / 3. Aufl., überarb. und erw. Neuaufl. Bochum : Europäischer Universitäts-Verlag 2006 (Scripta Sinica, Bd. 6). ISBN 978-3-89966-107-1 / ISBN 3-89966-107-9
  • Chinoiserie : der Einfluss Chinas auf die europäische Kunst, 17.-19. Jahrhundert (Ausstellung; Riggisberg, 6. Mai - 28. Oktober 1984) / Alain Gruber, Hrsg. - Abegg Stiftung Bern: Bern, 1984
  • Das Ende der Chinoiserie : die Auflösung eines Phänomens der Kunst in der Zeit der Aufklärung / Johannes Franz Hallinger, Hrsg. - Scaneg: München, 1996. (Beiträge zur Kunstwissenschaft ; Band 66)
  • Rinaldi Bianca Maria. The 'Chinese Garden in Good Taste'. Jesuits and Europe’s Knowledge of Chinese Flora and Art of the Garden in the 17th and 18th Centuries. - München, 2006. ISBN 978-3-89975-041-6

  • Джекобсон Доон. Китайский стиль. / пер. В.И. Самошкин - Искусство-ХХI век: Москва, 2004 - 239 с.
  • Олег Поляков. Шинуазерия как явление английского быта 18 века. // Повседневность как текст культуры. - Киров, 2005, стр. 49–53

Resursi internetā par šo tēmu