24. teritoriālais korpuss

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Riga 11 1940.jpg

Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas (SZSA) 24. teritoriālais korpuss (kr. 24-й территориальный корпус РККА) - no 1940. gada 27. augusta līdz 1941, gada 3. augustam bijusī Latvijas Republikas armija (Latvijas Tautas armija), kas pēc Latvijas okupācijas un inkorporācijas PSRS, armija tika pārstrukturizēta un ar 10. jūlija VK(b)P CK Politbiroja lēmumu iekļauta Sarkanās armijas sastāvā kā 24. teritoriālais korpuss (vēlāk to apstiprināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un PSRS TKP - Tautas Komisāru padomes - aizsardzības tautas komisāra Timošenko 17. augusta pavēle № 0191, kā arī 1940. gada 27. augusta Latvijas Tautas Saeims lēmums par Latvijas Tautas armijas pārveidošanu par Sarkanās Armijas teritoriālo korpusu). 7. septembrī ar Latvijas PSR TKP 1940. gada 27. augusta likumu korpuss tika iekļauts Sarkanās armijas sastāvā. Korpusa komandieris: ģenerālleitnants R. Kļaviņš, korpusa komandiera vietnieks: ģenerālmajors Čistjakovs, korpusa komisārs: brigādes komisārs Smirnovs. Korpusa štāba priekšnieks: ģenerālmajors O. Ūdentiņš, viņa vietnieks, arī operatīvās daļas priekšnieks: pulkvedis Savinovs, operatīvās daļas priekšnieka palīgi: pulkvedis J.Upītis, pulkvedis P.Liepiņš un pltn. T.Galdiņš; izlūkošanas daļas priekšnieks: pltn. A.Blaus, ierindas daļas priekšnieks: pulkvedis A.Vīpulis, politiskās daļas priekšnieks: komisārs Šteinbergs, aizmugures daļas priekšnieks: pulkvedis J.Kaļķis, apgādes daļas priekšnieks: ģenerālmajors A.Dālbergs, spēkratu priekšnieks: ģenerālmajors 0.Grosbarts, artilērijas priekšnieks: ģenerālmajors A.Danebergs un artilērijas štāba priekšnieks: pulkvedis K.Kārkliņš.

Uzsākot korpusu veidošanu, no Tautas armijas 2 172 virsniekiem korpusā ieskaitīja 1 586 (73%), no 4 924 jaunākā komandējošā sastāva (69%) - 3 431, no 17 521 ierindniekiem - 10 503 (59%), trūkstošās vietas aizpildīja ar karavīriem no SZSA daļām.

Korpusu (15 142, vīri) veidoja divas strēlnieku divīzijas (katrā 6000 vīru):

No Latvijas armijas bruņojuma abu haubiču pulku un divu vieglās artilērijas pulku veidošanai pārņēma 44 lauka lielgabalus (18 mārciņu) un 56 lauka haubices (114 mm), bet pārējās artilērijas vienības iekonservēja noliktavās.

181. strēlnieku divīziju novietoja Zemgalē un Kurzemē (1941. g. maijā pārdislocēja uz Vidzemi): divīzijas štābu - Tukumā, 186. strēlnieku pulku - Dobelē, Saldū, Kaulačos un Brūnumuižā, 195. strēlnieku pulku - Kuldīgas apvidū. 243. strēlnieku pulku - Talsu rajonā, 623. artilērijas pulku - Tukuma apvidū un 624. artilērijas pulku - Kandavas apvidū. 183. strēlnieku divīziju novietoja Vidzemē: divīzijas štābu - Cēsīs, 285. strēlnieku pulku - Cēsīs, 295. strēlnieku pulku - Valmierā, 227. strēlnieku pulku - Valkā, Apē un Rūjienā, 639. artilērijas pulku - Cēsu apvidū, 640. artilērijas pulku - Limbažu rajonā un 20. jātnieku pulku - Jelgavā, Svētē, Iecavā un Bēnē.

Latvijas armijas formas tērpus atļāva valkāt līdz 1940. gada 12. septembrim pulksten 24:00, taču tā kā jaunu uniformu nebija, nācās valkāt vecās. 19. septembrī bija pavēle noņemt uzplečus un valkāt Sarkanās armijas atšķirības zīmotnes. Korpusa iekšienē turpinājās sovetizācijas procesi, tagad jau forsēti ieviešot SZSA pastāvošo kontroles sistēmu, un ļoti būtiska tās sastāvdaļa bija sevišķās daļas – čekas analogs bruņotajos spēkos – un politiskā vadītāja jeb “poļitruka” institūts. 1941. 14. jūnija rītā tika veikti plaši korpusa komandējošā sastāva aresti: daļu virsniekus norīkoja “uz mācībām”, kur apcietināja un atbruņoja. Par pretošanos un bēgšanas mēģinājumiem vairāki cilvēki tika nošauti. Pārējos nogādāja Gulbenes stacijā sagatavotos ieslodzīto vagonos - tika aizvesti uz Rīgu, 16.-17. jūnijā virsniekus aizveda tālāk uz Daugavpili, bet no turienes - uz Maskavu, kur tie tika tiesāti un vai nu nošauti (180 - 25% - nošāva), vai pārvietopti uz PSRS galējiem ziemeļiem, uz Noriļskas soda nometnēm. Kopā Gulbenes poligona Litenes un Ostroviešu nometnēs tika arestēti ap 430 virsnieku, kuriem ešelonā pievienoja klāt vēl ap 130 virsnieku no Rīgas. Pavisam uz Noriļskas nometni tik deportēti aptuveni 560 bijušo Latvijas armijas virsnieku, instruktoru un kareivju, vairāk nekā 200 tika deportēti uz citām GULAGa nometnēm. Kopā ar uz vietas represētajiem, tika nogalināti 800 virsnieku un instruktoru. No viņiem noskaidroti 682 bojā gājušie, to skaitā 19 ģenerāļu, viens admirālis, 44 pulkveži, 109 pulkveži-leitnanti, 195 kapteiņi, 145 virsleitnanti, 142 leitnanti. Kopā ar ierindniekiem, PSRS režīms iznīcināja 4665 likvidētās Latvijas Tautas armijas karavīrus.

1941. gada 22. jūnijā sākoties karadarbībai starp Vāciju un PSRS, 24. teritoriālais korpuss līdz ar citām Sarkanās armijas daļām ar kaujām atkāpās ziemeļaustrumu virzienā. Liels skaits karavīru krita sadursmēs ar vāciešiem, daudzi dezertēja, tuvojoties Latvijas ziemeļaustrumu robežai. jūnija beigās tika izdota pavēle par bijušo Latvijas pilsoņu atvaļināšanu, viņiem izsakot attiecīgu vēlēšanos. Jūlijā Igaunijas PSR teritorijā no evakuētajiem Latvijas iedzīvotājiem[1] - strādnieku gvardes kaujiniekiem un padomju aktīvistiem, - tika izveidoti vēl divi latviešu strēlnieku pulki. Cīņās pie Ļeņingradas tie cieta smagus zaudējumus, un to pārpalikumu apvienoja 76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulkā, kurš turpmākajās cīņās gandrīz pilnībā tika iznīcināts. Tā kā pēc sīvām cīņām ar uzbrūkošām vācu vienībām 24. teritoriālais korpuss cieta smagus zaudējumus - ierindā bija palikuši tikai aptuveni 3000 vīru, - abu divīziju atliekas tika nolemts apvienot vienā. 1941. gada 3. augustā iznāca rīkojums pārformēt 24. teritoriālā korpusa atliekas (korpuss kā atsevišķa armijas vienība tika izformēts augustā) par 201. Latvijas strēlnieku divīziju, uzsākot to formēt Gorohovecas nometnē, netālu no Maskavas. Oktobra sākumam Latvijas divīzijā bija 10 877 karavīri. Gorohovecas nometnē bāzējās arī 1. atsevišķais latviešu rezerves pulks, kuru regulāri papildināja ar etniskajiem latviešiem no citām PSRS malām - aptuveni 33 000 karavīru, - kurus pēc apmācības nosūtīja uz 201. divīziju, papildinot tās personālsastāvu pēc zaudējumiem kaujās.

1942. gada 16. augustā no bijušajiem Latvijas armijas tankistiem, papildinot personālsastāvu ar jaunapmācītajiem, tika izveidots tanku bataljons "Latvijas strēlnieks" (танковая колонна "Латвияс стрелниекс"), kas tika iekļauts 25. tanku pulka sastāvā (25-ий Гвардейский танковый полк). Par izcilību kaujās, oktobrī 201. divīzijai piešķīra "43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas" nosaukumu. 1943. gadā izveidoja 1591. zenītartilērijas pulku un 1. latviešu bumbvedēju aviācijas pulku, kuru pamatu veidoja savulaik Latvijas armijas apmācību izgājušie karavīri. 1944. gada jūnijā uz 1. atsevišķā latviešu rezerves pulka bāzes tika izveidota 308. latviešu strēlnieku divīzija. 1944. gada jūlijā 43. gvardes divīziju un 308. divīziju apvienoja 130. latviešu strēlnieku korpusā, kas piedalījās cīņās pie Rēzeknes, Daugavpils, Madonas, Krustpils un Rīgas, bet kara beigās cīnījās Kurzemes frontē.

Skat. arī: Latvijas pilsoņi Sarkanajā armijā

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Tuvojoties Vācijas armijai, Latvijas teritoriju pameta bēgot vismaz 40 000 iedzīvotāju. - Савченко В.И. Савченко В.И. Латышские формирования советской армии на фронтах Великой Отечественной войны. - Рига, 1975, с. 110.

Literatūra par šo tēmu

  • Vārpa I. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, padomju Krievijas un PSRS karogiem. Latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos. - Tapals: Rīga, 2006. ISBN: 9984792110
  • Jermacāne I. Latvijas iedzīvotāji Sarkanajā armijā : 1941. gada 22. jūnijs–1942. gada 5. oktobris karavīru rakstītajās vēstulēs. // Latvijas arhīvi. 2006., Nr.4., 78.-116. lpp.
  • Bambals A. Staļinisma genocīds pret Latvijas armijas karavīriem Baigajā gadā // Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā: Konferences materiāli. – Rīga, 1992, 74.–86. lpp.
  • Bambals A. 1940./41. gadā represēto latviešu virsnieku piemiņai: Virsnieku Golgātas ceļš un liktenis Gulaga nometnēs (1941–1959) // Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata, 1999: Genocīda politika un prakse. – 2000, 92.–115. lpp.
  • Jēkabsons Ē., Bambals A. Latvijas armijas iznīcināšana un represijas pret tās karavīriem 1940.–1941. gadā // Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.–1956. gadā: Latvijas Vēsturnieku komisijas 2000. gada pētījumi (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 3. sēj.). – Rīga, 2001, 120.–172. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu