Abats

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Abats (vc. Abt, it. abate, sp. abad, fr. abbe, kr. аббат; no lat. abba, abbas, no gr. αββά, no aram. abbā - "tēvs") - augsta ranga Romas Katoļu Baznīcas garīdznieks, kopš V gs. tā dēvē ietekmīga klostera un tā valdījumu (abatijas) vadītāju (pareizticībā - igumens). Pakļauts bīskapam vai nepastarpināti pāvestam. Sākotnēji abatu no sava vidus ievēlēja klostera mūki un apstiprināja garīgā ordeņa vadība vai bīskaps, vēlāk abatu amatā bieži vien iecēla laicīgais valdnieks. Jaunajos laikos arī goda tituls. XVIII-XIX gs. Francijā tautas sarunvalodā un literatūrā par "abatiem" sāka dēvēt katoļu garīdzniekus kā tādus.

Skat. arī: priors, dekāns, vikārs

Literatūra par šo tēmu

  • Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Avots: Rīga, 1992.
  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 176. lpp.