Absolūtā monarhija

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Absolūtā monarhija jeb absolūtisms (no lat. absolutus - "neierobežots"; angl. absolutism, vāc. Absolutismus, fr. absolutisme, kr. абсолютизм), patvaldība, arī autokrātija (no lat. autos - "pats" + kratos - "vara") - neierobežota monarhija, kurā likumdevēja vara un izpildvara ir tikai monarham, kurš valda ar ierēdniecības aparāta palīdzību. Absolūtisma tiesību periods veido it kā tiltu no feodālās sabiedrības kārtu tiesībām uz pilsoniskās sabiedrības tiesisko sistēmu. Kā jau minēts, feodālo decentralizāciju kontinentālajā Eiropā nomainīja varas centralizācija, kas tagad pilnībā tika iemiesota valdnieka personā. Valsts varas īstenošanas pamatā tika likts valdnieka suverenitātes princips, kuru spilgti formulēja populārais teiciens, ko piedēvē Francijas karalim Luijam XVI: "Valsts - tas esmu es!" Valsts pilnas un neierobežotas suverenitātes princips tika formulēts tieši absolūtās monarhijas laikmetā. Pastāv dažādas, pat visai atšķirīgas absolūtisma kā politiskas sistēmas definīcijas. Ikdienas līmenī absolūtismu definē kā neierobežota monarha vara, taču jāņem vērā, ka līdzās tomēr pastāvēja visdažādākie padomdevēja instituti, kuros piedalījās brīvo kārtu pārstāvji, bez tam bija visai skaidri definēti monarha pienākumi pret pavalstniekiem. Kā nākošais solis valsts attīstībā pēc kārtu pārstāvniecības, absolūtisms Eiropā veidojās XVII-XVIII gs. (Spānijas karalistē mazliet agrāk nekā citās valstīs - jau XVI gs.). Austrumeiropā un Anglijas karalistē absolūtisma iezīmes veidojās daļēji vai ar novēlošanos. Visilgāk - līdz 1917. gadam, - absolūtisms pastāvēja Krievijas impērijā. Tā kā "tīrā" veidā absolūtisms nekur nerealizējās, jo tam traucēja reģionālās starpvaras kā arī kārtu pārstāvniecība. Visbiežāk absolūtisms bija ierobežots laikā un saistīts ar viena konkrēta monarha valdīšanu, tā autoritāti un spēju pārvaldīt valsti. Bieži vien katram jaunam monarham pēc kāpšanas tronī bija "jāatjauno" savu absolūto varu. Zinātniskajā literatūrā arī pastāv termins "teritoriālais absolūtisms". Absolūtās monarhijas valdīšanas forma ļāva ne vien centralizēt valsts pārvaldi, bet arī veikt nozīmīgas tiesību reformas, sekmēt tiesību nozaru kodifikāciju un unifikāciju, izskaužot vai vismaz ierobežojot teritoriālo tiesību partikulārismu. Par īpaši progresīvu laikabiedri atzina XVIII gs. izveidoto apgaismotā absolūtisma valsts modeli.

Absolūtās monarhijas pamatpazīmes:

  • monarha griba ir likums;
  • valdnieks dominē pār reģionālās aristokrātijas pretenzijām uz autonomiju;
  • no monarha atkarīgas trešās kārtas izvirzīšanās, kas pamazām pārņem aristokrātijas funkcijas valsts pārvaldē;
  • ir centralizēts birokrātiskais aparāts un centralizēta armija, ko uztur no valsts kases;
  • īpašumtiesības un kultūra netiek pakļautas kontrolei no valsts puses.

Jau XVI gs. iezīmējās varas koncentrācijas tendence vienpersoniski valdnieka rokās un šī valdnieka autoritātes nostiprināšanās, taču turpat līdzās pastāvēja visdažādākie padomdevēja instituti, kuros piedalījās valstī pastāvošo brīvo kārtu pārstāvji. Taču vienlaicīgi ar valsts apvienošanas un varas centralizācijas politikas panākumiem, monarhi centās atteikties no kārtu pārstāvniecības augstāko institutu palīdzības valsts pārvaldē (valsti daudz efektīvāk pārvaldīja profesionālā ierēdniecība). XVII-XVIII gs. var sākt runāt par absolūtismu kā par politisku sistēmu.

  • Spānijas karalistē absolūtisms izveidojās uz īsu brīdi XVI-XVII gs., kad kad aizjūras provinču (it īpaši Nīderlandes) nodokļi un koloniju ienākumi, kas nonāca karaļa kasē, ļāva monarham rīkoties neatkarīgi no kārtu pārstāvniecības instituta - kortesu - gribas. Zūdot tiešajiem ienākumiem, samazinājās arī karaļa vara.
  • Anglijas karalistē absolūtisma tendences parādās Elizabetes I laikā, un turpinās Stjuartu dinastijas valdīšanas laikā, līdz 1640.-1642. gados parlaments sāka valsts politiskās sistēmas maiņu. 1649. gadā pēc parlamenta lēmuma karalim Čārlzam I nocirta galvu - kopš tā laika republika nomaina parlamentāro monarhiju un otrādi, bet par absolutismu Anglijas karalistē runāt vairs nevar.
  • Francijas karalistē absolūtisms veidojās ilgstošā politiskās attīstības procesā un nostiprinājās tikai ap XVII gs. vidu, pēc tam, kad XVI gs. sākumā tika pabeigta mūsdienu Francijas teritorijas iekarošana. Šarla VIII (1483.-1498.) un Luija XII (1498.-1518.) laikā sāk izteikti iezīmēties valsts centralizācijas tendences. Vienlaicīgi monarhi sāka retāk sasaukt ģenerālštatus. XVI-XVII gs. monarha varu tā nopietni varēja ietekmēt vienīgi Parīzes parlaments - augstākais likumdošanas un tās kontroles instituts. Taču monarha un aristokrātijas attiecības bija visai sarežģītas (galu galā daudzas aristokrātu dzimtas bija tikpat dižciltīgas un arī varēja pretendēt uz troni), liela ietekme bija Baznīcai. 1516. gadā tika noslēgts Boloņas konkordāts - Fransuā I (1515.-1547.) un pāvesta vienošanās paredzēja Francijas karalim tiesības iecelt tur augstāko garīdzniecību. Francijā veidojās nacionāla gallikāņu baznīca. Ticības karu laikā nebija iespējams sasaukt ģenerālštatus (tos sasauca tikai 1614. gadā, lai apspriestu valsts ienākumu palielināšanas iespējas), savukārt kardināls Rišeljē (1629.-1642.), kurš veica savā ziņā arī premjerministra funkcijas, īstenoja ļoti efektīgu karaļa varas un valsts centralizācijas nostiprināšanas politiku:
  • spēcīga centralizācija (subordinācija valsts pārvaldē);
  • reformēja valsts administratīvā sistēmu;
  • likvidēja vecā provinču sistēmu un valsts tika sadalīta 32 apgabalos, ko pārvalda karaļa komisāri kam bija tiesu, finansu un izpildvara;
  • aristokrātu privilēģiju ierobežošana (piem., divkauju aizliegums utt.);
  • pēc Nantes edikta atcelšanas 1629. gadā savas īpašās tiesības zaudēja Parīzes parlaments, karaļa rokās pārgāja likumdošanas vara.

Šo viņa politiku turpināja kardināls Mazarini:

  • laikā no 1640. līdz 1650.gadam tika apspiesta frondas (aristokrātu partijas) sacelšanās un likvidēta nocietinājumi (cietokšņi) valsts iekšējās provincēs;
  • ģenerālštati tika aizmirsti;
  • aristokrātiju piespieda pārvākties no provinces uz Parīzi, kur tie tiek pakļauti pilnīgai valsts ierēdņu kontrolei un seperātisms nebija iespējams.

Luija XIV (1643.-1715.) un Luija XV (1715.-1774.) laikā mēs varam droši runāt par absolūtismu Francijā. XVII gs. otrajā pusē karaļa personībai vairs nebija īpašas nozīmes - valsts politiskās un saimnieciskās pārvaldes sistēma bija pilnībā izveidojusies un varēja funkcionēt neatkarīgi no monarha politiskā talanta. Viens no augstākajiem valsts ierēdņiem bija Galvenais finanšu kontrolieris, kura pārziņā atradās svarīgākās saimniecības nozares (lauksaimniecība, rūpniecība, komunkācijas, tirdzniecība). Valsts sekretāri par savā pārziņā esošajām nozarēm ziņoja tieši karalim. Luija IV laikā Francija kļūst par koloniālu lielvalsti. Žana Batista Kolbēra darbības laikā (no 1665. gada - Galvenais finanšu kontrolieris) jauno koloniju ienākumi un pārdomātā ekonomiskā politika veicināja strauju valsts uzplaukumu, kas vēl vairāk nostiprināja absolūtismu.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 34. lpp.

  • Anderson, Perry. Lineages of the Absolutist State. - Verso: London, 1974
  • Kimmel, Michael S. Absolutism and Its Discontents: State and Society in Seventeenth-Century France and England. - Transaction Books: New Brunswick, NJ, 1988
  • Miller, John (ed.). Absolutism in Seventeenth Century Europe. - Palgrave Macmillan: New York, 1990
  • Wilson, Peter H. Absolutism in Central Europe. - Routledge, New York, 2000
  • Nicholas Henshall. Early modern Absolutism 1550-1700. Political reality or propaganda. / Ronald Asch (Hrsg.): Absolutismus, ein Mythos. - Böhlau, Köln, 1996, ISBN 3-412-06096-8

  • Perry Anderson. Die Entstehung des absolutistischen Staates. - Suhrkamp, Frankfurt/M. 1984, ISBN 3-518-10950-2.
  • Ernst Hinrichs. Fürsten und Mächte. Zum Problem des europäischen Absolutismus. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 2000, ISBN 3-525-36245-5
  • Johannes Kunisch. Absolutismus. Europäische Geschichte vom Westfälischen Frieden bis zur Krise des Ancien Régime (UTB; Bd. 1426). - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 1999, ISBN 3-8252-1426-5

  • Fanny Cosandey, Robert Descimon. L'absolutisme en France. Histoire et historiographie (Points Seuil; Bd. 313). Edition du Seuil - Paris, 2002, ISBN 2-02-048193-6

Resursi internetā par šo tēmu