Algādži

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Algādži (vāc. Tagelöhner, algadsen) - kalpi, kuri strādāja par dienas algu (tās apjomu noteica zemes kungs, piemēram, Kurzemes un Zemgales hercogistē hercogs Ferdinands 1715. gadā noteica, ka "algādzim ir jāsaņem dienā par savu darbu 15 graši kopā ar ēdienu un dzērienu, bet tiem, kas grib ēst uz sava rēķina, ir jāsaņem viens guldenis dienā par visu"). Mūsdienu Latvijas teritorijā pirmo reizi algādži (medelinge) minēti 1386. gada Vidzemes muižu dokumentos. XV-XVI gs., kad saimnieki pamazām tika pārvērsti par dzimtcilvēkiem, algādži saglabāja personisko brīvību un pārvietošanās iespējas. XVI gs. beigās algādžus dēvēja par siena vīriem, XVII gs. - par iebūviešiem. Bieži algādžiem bija savs inventārs un iedzīve: viena vai vairākas govis, dažkārt pat zirgs). XVII gs. zviedru Vidzemē pakāpeniski centās ierobežot algādžu pārvietošanās brīvību, piespiežot tos slēgt darba līgumu vismaz uz gadu vai uzņemties apstrādāt zemi kā pusgraudniekiem.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 26. lpp.
  • Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., - 154. lpp.
  • Dišlere I. Tukuma miesta attīstība un nozīme Kurzemes un Zemgales hercogistē. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 151.-152.. lpp.