Antisemītisms

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Antisemītisms (kr. антисемитизм) - viena no senākajām un universālākajām rasisma un ksenofobijas formām, mērena vai vardarbīga naidīguma izpausme runā vai rīcībā, kas vērsta pret ebrejiem kā grupu vai konkrētiem šai grupai piederīgiem indivīdiem. Jēdziens sastāv no divām daļām – “anti” jeb pret un “semītisms”, ar ko tiek apzīmētas Tuvo Austrumu senās tautas. Lai gan vēsturiski pie semītiem pieder ne tikai ebreji, bet arī arābi, asīrieši un feniķieši, mūsdienās ar antisemītisma jēdzienu pamatā tiek apzīmēta naidīga attieksme pret ebrejiem. Iracionāla naidīga vēršanās pret ebrejiem, ebreju kopienas institūcijām un reliģiskām vietām, apsūdzot ebrejus sazvērestībā pret pārējo cilvēci, nelojalitātē mītnes zemei un naidīgumā pret līdzpilsoņiem neebrejiem, vainojot ebrejus visā, kas sabiedrībā ir slikts un nepareizs. Radies kristietības iespaidā kā antijūdaiska, reliģiska ideoloģija.

Sporādiska naidīga attieksme pret ebrejiem sastopama jau antīkajā pasaulē, arī viduslaikos, kad tika izplatīti antisemītiski apvainojumi, kas pārtapuši mītos un saglabājušies līdz mūsdienām, piemēram, mīti par to, ka ebreji rituāli slepkavo kristiešu bērnus, lai iegūtu asinis ebreju Lieldienu maizes pagatavošanai, un ka ebreji izraisījuši mēri u.tml. – pa laikam norisinājās ebreju grautiņi un segregācija, tika sludinātas antisemītiskas noskaņas un ebrejiem tika noteikta virkne aizliegumu. Kā teorētiski pamatota ideoloģija antisemītisms izveidojās Eiropā XIX gs. vidū, līdz ar nacionālisma nostiprināšanos. Kulmināciju sasniedza XX gs. pirmajā pusē Vācijā, kur bija svarīga nacistiskās ideoloģijas sastāvdaļa: 1930.-40. gados tika pieņemti aptuveni 400 likumi, kas ierobežoja ebreju tiesības; ebrejiem atņēma pilsonību, aizliedza ieņemt valsts amatus, nodarboties ar uzņēmējdarbību, strādāt par tiesnešiem, augstskolu pasniedzējiem, darboties mākslas un zinātnes jomā; atbrīvoja no militārā dienesta; ar likumu tika aizliegtas laulības starp vāciešiem un ebrejiem.

Antisemītisma formas:

  • Reliģiskais antisemītisms – ebreju nīšana, kas balstās to atšķirīgajos reliģiskajos uzskatos. Kategoriskākajā izpausmē ebreji tiek vainoti Kristus noslepkavošanā.
  • Rasistiskais/etniskais antisemītisms – ebreju nīšana, kas balstās pārliecībā, ka ebreji ir atšķirīga un mazvērtīgāka tauta un ka ebrejiem raksturīgas iedzimtas, nelabvēlīgas īpašības.
  • Politiskais antisemītisms – ebreju nīšana, kas balstās pārliecībā, ka ebreji tiecas pēc varas uzurpēšanas un nacionālas vai vispasaules kundzības.
  • Saimnieciskais/sociālais antisemītisms – ebreju nīšana, kas balstās pārliecībā, ka ebrejiem raksturīga sabiedriski kaitīga saimniekošanas forma ar tieksmi parazitēt uz līdzcilvēku rēķina.
  • Ekonomiskais antisemītisms – ebreju nīšana, kas balstās pārliecībā, ka ebreju darbības ar naudu un kapitālu ir kaitīgas sabiedrības labklājībai un ekonomikas attīstībai.
  • Kultūras antisemītisms – ebreju nīšana, kas balstās pārliecībā, ka ebreju radītā kultūra ir izvirtusi un negatīvi ietekmē vai izkropļo kultūras mantojumu.

Skat. arī holokausts, kristāla nakts

Literatūra par šo tēmu

  • Stīvens Bellers. Antisemītisms. - Satori grāmatas: Rīga, 2009. - 160 lpp., ISBN 9789984396484
  • Leo Dribins. Antisemītisms un tā izpausmes Latvijā: vēstures atskats. - Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2002. - 182 lapp. ISBN 9984601285
  • Leo Dribins, Armands Gūtmanis, Marģeris Vestermanis. Latvijas ebreju kopiena: vēsture, traģēdija, atdzimšana. - LU Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2001 - 104 lpp.
  • Antisemītisms un islamofobija Latvijā - pagātne, aktuālā situācija, risinājumi. - Latvijas Bībeles biedrība: Rīga, 2006. - 89 lpp. ISBN 9984564843

Resursi internetā par šo tēmu