Avotu pētniecība

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Avotu pētniecība - historiogrāfijas palīgdisciplīna. Tās mērķis ir noteikt vēstures avota informācijas iespējas (lai iegūtu faktiskas ziņas), noteikt pētāmo ziņu pilnību, drošumu, novitāti, kā arī argumentēti novērtēt pētāmā avota nozīmi.

Piemērs - PSRS vēstures rakstiskie avoti:

  • Likumdošanas akti - ļoti svarīgs avots, taču jāatceras, ka to pielietošana praksē var atšķirties.
  • Dažādu valsts iestāžu lietvedības dokumentācija, apkārtraksti, lēmumi (īpaši vērtīgi ir tie, kas domāti "iekšējai lietošanai").
  • Akti, tiesvedības dokumenti, regulējoši starpindivīdu un uindivīda un publiskās varas attiecības).
  • Statistika - jāpievērš uzmanību, vai tā domāta publiskai apritei (t.i propagandas nolūkos var būt sagrozīta) vai varas iestāžu iekšējai lietošanai, atskaitēm augstākstāvošajiem, drošības dienestu lietošanai.
  • Prese - atspoguļo izmaiņas varas pozīcijā, propagandas akcentus un aktualitātes, varas mērķus, izpildītāju (mediju darbinieku) pozīciju.
  • Privāta rakstura avoti - dienasgrāmatas, memuāri, sarakste - vissubjektīvākais no avotiem, pakļauts pašcenzūrai, pašslavēšanai un nelabvēļu nomelnošanai, līdz ar to subjektīvs, vēsta par autoru pozīciju un noskaņojumu.
  • Literatūra - lietotā valoda, verbālās formulas, notikumu attēlošanas veids.

Skat. arī:

Literatūra par šo tēmu

  • Dokumenti liecina: Latvijas vēstures dokumentu izlase skolām. 1939–1991 / sast. Z.Baķe, I.Gundare, M.Kotts, V.Nollendorfs, R.Pētersons, D.Staško, Dz.Zujeva. – Latvijas Okupācijas muzejs: Rīga, 1999. – 197 lpp. ISBN 9984-9332-1-0

  • Фальсификация исторических источников и конструирования этнократических мифов. / А.Е. Петров, В.А. Шнирельман (отв.ред.) - Институт археологии РАН: Москва, 2011

Resursi internetā par šo tēmu