Bīskaps

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Bīskaps (lat. episcopus, vc. Bishof, it. vescovo, sp. obispo, kr. епископ; no gr. ἐπίσκοπος, episkopos - uzraugs) - agrīnajā kristietības periodā ticīgo draudzes vecākais; apustuļu vietnieks (vai likumīgais pēctecis saskaņā ar sukcesiju), augstākā persona Baznīcas garīgajā hierarhijā. Katoļu Baznīcā pāvesta iecelts bīskapijas vadītājs (par bīskapiem iesvēta tikai mūkus). Vienīgi bīskaps (ar roku uzlikšanas starpniecību) ir tiesīgs iesvētīt citas personas garīgos amatos, kā arī iesvētīt mirres un antiminsus. Kaut arī visi bīskapi savā starpā ir līdzvērtīgi, tomēr atkarībā no personīgiem nopelniem, pilsētas vai apgabalu lieluma un nozīmes, kuros dotie bīskapi kalpo, tiem piešķir dažādus goda apzīmējumus (titulus), kas norāda to statusu Baznīcas hierarhijā: metropolīts, patriarhs, kardināls, primass, arhibīskaps, kā arī: titulārarhibīskaps, elekts, sufragāns, firstbīskaps, koadjutors

Literatūra par šo tēmu

  • Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Avots: Rīga, 1992., 331.-332., 337. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu