Basilejs

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Basilejs, arī basilevs (no gr. Βασιλεύς - basileūs; vāc. Basileus, kr. басилевс) – atkarībā no konteksta:

  • 1. valdnieks Hellādā. Sākotnēji, Mikēnu periodā (XV-XI gs.p.m.ē.) cilts karadraudzes vadonis, otrais aiz valdnieka, filas galva. Vēlāk valdnieka tituls. Aristotelis par basileju uzskata tautas vēlētu vai labprātīgi pieņemtu valdnieku, atšķirībā no tirāna, kurš varu uzurpējis. Arī Maķedonijas Aleksandrs, pēc tam tā diadohi sevi dēvēja par basilejiem. Persiešu šahanšahu senie grieķi dēvēja par „visu basileju basileju“ (βασιλεύς τῶν βασιλέων - basileus tōn basilēōn). Bizantijas imperatora Iraklija laikā (610.-641.) basilejs kļuva par oficiālu Bizantijas imperatora titulu (Rietumeiropas šādus monarhus dēvēja par regas).
  • 2. Senajās Atēnās pēc 683. g.p.m.ē. vēlēts amats, viens no 10 arhontiem (kūrēja reliģijas jautājumus).