Beneša dekrēti
T.s. Beneša dekrēti – Čehoslovākijas republikas prezidenta Edvarda Beneša 2. Pasaules kara laikā un pirmajos pēckara gados izdota likumu sērija „Republikas prezidenta dekrēti“, kas legalizēja etnisko Čehoslovākijas vāciešu un ungāru masveida piespiedu deportēšanu no valsts. Dekrētus leģitimizēja Potsdamas līguma 13. paragrāfā noteiktais, ka visas trīs sabiedrotās uzvarētājvalstis piekrīt vācu tautības iedzīvotāju deportācijai no Čehoslovākijas, Polijas un Ungārijas. Tie nav anulēti līdz pat šai dienai, kas uztur pastāvīgu politisku spriedzi starp Čehiju un Vāciju. Lēmumu virkne noteica, ka:
- vācieši un ungāri, pamatojoties uz etniskām pazīmēm, tiek pasludināti par koloboracionistiem un zaudē Čehoslovākijas pilsonību;
- kolektīvās atbildības princips balstīts uz konkrētām etniskām pazīmēm;
- vāciešu un ungāru īpašumi tiek konfiscēti, nekompensējot īpašniekiem zaudējumus;
- likums par nacismu un koloboracionismu noteica, ka sodāmi ir nevis noziegumi pret cilvēci, bet gan noziegšanās pret Čehoslovākijas valsti;
- jebkura rīcība, kas laikā no 30.09.1938. līdz 28.10.1945. veikta pret okupācijas režīmu vai koloboracionistiem, ir patriotiska un nesodāma, pat ja tai ir klaji krimināls raksturs.
1945. gada 5. aprīlī Čehoslovākijas republikas pagaidu valdība izsludināja t.s. Čehoslovākijas valsts atjaunošanas (Košices) programmu, kurā bez visa pārējā tika noteikts, ka visi Čehoslovākijā dzīvojošie vācieši automātiski zaudē Čehoslovākijas pilsonību, ja vien nevar pierādīt, ka piedalījušies pretošanās kustībā pret okupācijas režīmu. Savukārt visas personas, kas noziegušās pret Čehoslovākijas valsti un tautu, ir sodāmas arī bez tiesas un izmeklēšanas. Tā kā pat oficiālā līmenī tika uzskatīts, ka visi Sudetijas vācieši ir atbalstījuši nacistu režīmu, tātad noziegušies pret Čehoslovākijas valsti, uzreiz pēc Vācijas armijas izdzīšanas no Čehoslovākijas teritorijas sākās čehu militāro un policejisko spēku un Sarkanās armijas okupācijas spēku izvērsta vardarbība pret vāciešiem: piespiedu pārvietošana, īpašuma atņemšana, slepkavošanas, izvarošanas, ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs un piespiedu vergu darbs). Kopā šajā t.s. mežonīgās izdzīšanas fāzē, kas ilga no 1945.g. maija līdz augustam, no Čehoslovākijas tika padzīti aptuveni 800 000 Sudetijas vāciešu. Nākošajā vāciešu izdzīšanas posmā, kas no iepriekšējās atšķīrās tikai ar lielāku organizētību, ilga līdz 1946. gada oktobrim, bet mazākos apjomos vāciešu deportācija ilga vēl vismaz divus gadus. Rezultātā no Čehoslovākijas tika padzīti 2 700 000 - 3 000 000 vāciešu, valstī palika 200-300 tūkstoši vāciešu (lielākā daļa izceļoja turpmākajos gados). Piespiedu deportācijas gaitā gāja bojā no bada, slimībām vai vardarbības no 15 000 (pēc čehu aprēķiniem) līdz 270 000 (vāciešu aprēķini) pārvietojamo personu.
Literatūra par šo tēmu
- Documents on the Expulsion of the Germans fron Eastern & Central Europe. – vol. 4, - Bonn, 1960.
- Bacque J. Crimes and mercies: the fate of German civilians under allied occupation 1944-1950. – UK, 1997.
- De Zayas A. Nemesis at Potsdam: the expulsion of Germans from the East. – Rocport, 1998.
- Naimark N.M. Fires of Hatred: Ethnic Cleansing in Twentieth-Century Europe. – Harvard University Press, 2001.
- Redrawing Nations: Ethnic Cleansing in East-Central Europe, 1944-1948. – UK, 2001.
Resursi internetā par šo tēmu
- The expulsion of the German communities for Eastern Europe at the end of the Second World War
- The Beneš-Decrees
