Burlaks

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Burlaki.jpg
burlaku apliecības jeb pases

Burlaks, burlaki (no kr. бурлак; vc. Treideln, Schiffziehen, Halferei) - strūdzinieki. Liellaivu un strūgu vilcēji: iejūgušies īpašās sakās, tie ar virvēm pavasara vai rudens "dziļā ūdens" laikā vilka liellaivas vai plostus ar kravu pret upes straumi. Parasti apvienojās arteļos. Arteļa vadītājs "šiška" (kr. шишка) bija burlaku grupas vadībā, nosakot tempu un ritmu (peldlīdzekli vajadzēja vilkt vienā solī), tam sekoja palīgi (kr. подшишельные), bet grupu noslēdza centīgākie veterāni, kuriem bija jāmudina priekšā gājējus vilkt cītīgāk. Burlaku virteni noslēdza galējais (kr. косный, косной), kuram bija jāuzmana, lai tauva (бечева) neaizķertos aiz akmeņiem vai siekstām. Ar imperatora Pāvila rīkojumu gar ūdenstilpņu malām tika atstāta t.s. "tauvas josla" (kr. бечевник), kuru bija aizliegts slēgt ar žogiem u.c. būvēm. Krievijas impērijas teritorijā amats izzuda XX gs. līdz ar mehāniskā dzinēja masveida ieviešanu upju kuģniecībā. Dažkārt tā tika dēvēti arī lumpenizēti brīvie iedzīvotāji, klaidoņi, kurus par vēdera tiesu varēja noalgot vienkāršiem, fiziski smagiem darbiem. No tā latviešu literatūrā "burlaks" bieži ir apzīmējums laupītājam, zaglim.

Latgalē par burlakiem dēvēja peļņā gājējus, kas devās uz citiem novadiem vai guberņām sezonas darbos.

Skat. arī: jariga

Literatūra par šo tēmu

  • Došanās burlakos. // Malahovskis M. Mērnieku laiki Latgalē (20. gadsimta 20. gadi). - Rēzeknes augstskola: Rēzekne, 2014., 128.-129. lpp. ISBN 978-9984-44-151-1

Resursi internetā par šo tēmu