Dižciltība

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Dižciltīgie, labdzimušie (vāc. Adel, fr. noblesse, angl. nobility, kr. дворянство), arī aristokrātija, latviešu literatūrā kopš starpkaru perioda tradicionāli muižniecība[1] - valdošā kārta Eiropā viduslaikos un jaunajos laikos. Sociāls slānis ar savu audzināšanu, izglītību, dzīvesveidu, goda un morāles kodeksu, valodu un apģērbu. Izveidojās no senajām aristokrātijas dzimtām, monarhu augstākajiem galminiekiem, ierēdņiem un augstākās bruņniecības. Kā kārta noformējās absolūtisma laikā. Līdz pat jaunākajiem laikiem dižciltīgo materiālās labklājības pamatā bija ienākumi no piešķirtā zemes lēņa (kas jaunajos laikos kļuva par privātīpašumu), kā arī pensijas par dienestu. Veidojoties šai kārtai, paralēli veidojās arī iekšējā hierarhija, ko īsumā klasificē kā "augstāko dižciltību" un "zemāko dižciltību", kur statusu noteica ne tik daudz īpašumi un mantiskais stāvoklis, cik izcelsme: dzimtas senums, nopelni troņa priekšā (kas inspirēja heraldikas un ģenealoģijas rašanos un lielo lomu).

Pirmās kodificētās dižciltīgo privilēģijas visbiežāk bija atbrīvojums no nodokļiem, tiesības medīt, tiesības nēsāt zobenu un ģerboni, tiesības saņemt lēni vai senjoriju. Bija atbrīvoti no lielākās daļas nodokļu, dižciltīgajiem bija jākalpo armijā vai galmā, tie nevarēja pievērsties necienīgām nodarbēm (fiziskam darbam, tirdzniecībai, augļošanai). XIX gs. dižciltības kārtas galvenās privilēģijas bija: tiesības ieņemt valsts amatus un vērsties tikai savas kārtas tiesā, atbrīvojums no miesassodiem, no personiskajiem nodokļiem (galvasnaudas) un rekrutēšanas militārajā dienestā. Laika gaitā kvantitatīvi pieauga, iekļaujoties šajā kārtā arī bagātākajiem pilsonības pārstāvjiem u.c., kas titulus un lēņus saņēma par dienestu monarha labā. Sešpadsmit senči pa tēva un sešpadsmit pa mātes līniju, tas bija parastais dižciltības apliecināšanas veids, kādu prasīja – un attiecīgās aprindās un gadījumos prasa arī mūsu dienās, – lai pierādītu muižniecisko izcelšanos.

Mūsdienu Latvijas teritorijā dižciltība kā kārta izveidojās XVII gs. pirmajā pusē, kad Kurzemes un Vidzemes bruņniecība izveidoja savas kārtas korporatīvās organizācijas un pašpārvaldi (landtāgs, landmaršals, landrātu kolēģija u.c.). Attiecīgi jaunizveidojusies dižciltīgo kārta dalījās matrikulētajā bruņniecībā un nematrikulētajā dižciltībā (kuras piederīgajiem nebija zemes kunga politisko tiesību).

XVIII gs. Francijā dižciltību iedalīja vairākās kategorijās:

  • zobena dižciltīgie (noblesse d'épée) - tituls iegūts ar zobenu, t.i. bruņniecības dižciltība (Noblesse chevaleresque - titulus saņēmuši līdz 1400. gadam), dzimuši dižciltīgie (être de haute noblesse) - senajām aristokrātijas dzimtām piederīgie, senie, tradicionālie dižciltīgie (noblesse de race) jeb vecā dižciltība (ancienne noblesse - pirms revolūcijas titulus saņēmušie);
    • mantojuma dižciltīgie (noblesse paternelle [utérine]) - no tēva vai mātes mantots tituls;
  • kancelejas dižciltīgie (Noblesse de chancellerie) - savus titulus saņēmuši, kalpojot karalim;
    • patentu dižciltīgie (Noblesse de lettres), kas titulu saņēmuši ar karaļa patentu (lettres patentes);
    • impērijas dižciltīgie (noblesse d'Empire) - Napoleona I ieviesta kategorija;
  • paaudžu dižciltīgie (Noblesse d'extraction) - muižniecībai piederīgi vismaz 4 paaudzēs;
  • mantijas dižciltīgie (noblesse de robe) - no buržuā nākusi muižniecība, kas titulus saņemts par īpašiem nopelniem (vai statusu) civilajā dienestā, parādās XVI gs.;
    • zvana dižciltīgie (Noblesse de cloche jeb Noblesse echevinale) - tituls saņemts, pildot atbildīgā dienestu pilsētas maģistrātā (Anžū, Angulemā, Buržē, Lionā, Tulūzā, Parīzē, Perpiņjanā, Puatjē);
    • dienesta dižciltīgie (noblesse d'office) - par valsts dienestu saņemts tituls.

Vācu zemēs augstākajai dižciltībai (Hochadel) līdz 1806. gadam piederēja tikai zemes kungi, bet zemākā dižciltība (Kleinādel jeb Niederadel) aptvēra zemāk titulētos. Anglijā bija līdzīgs dalījums: augstākā dižciltība (nobility), un zemākā jeb jaunā dižciltība (gentry). Žečpospoļitā pie augstākās dižciltības pieskaitija magnātus, bet pie zemākās - šļahtu.

Krievijas impērijā muižniecība radās nevis no aristokrātijas, bajāriem, bet gan no karadraudžu komandējošā sastāva, kad par militāro dienestu sāka piešķirt zemi, uz kuras ierīkoja dienesta muižas - t.s. dienesta muižnieki. Kā priviliģēta kārta noformējās XVIII gs., kad 1762. gadā dienesta muižniecību atbrīvoja no obligātā militārā vai civilā dienesta, personīgiem nodokļiem, miesassodiem. Sīkāk klasificējās kā: senmuižnieki (древнее дворянство), dzimtmuižnieki (потомственное дворянство), titulmuižnieki (титулованное дворянство), mūžmuižnieki (личное дворянство). Tā kā tradicionāli Krievijā dižciltība nozīmēja dzimtas statusu valsts dienestu hierarhijā vai radniecību valdošajai dinastijai, nevis dzimtas ģenealoģisko senumu (līdz ar to viena un tā pati dzimta dažādos laika periodos varēja tikt uzskatīta par vairāk vai mazāk dižciltīgu). Kā kārta likvidēta ar 1917. gada 10. novembra dekrētu "Par kārtu un civilpakāpju likvidāciju" (Об уничтожении сословий и гражданских чинов).

Skat. arī Krievijas impērijas armijas, civilo un galma amatu pakāpju tabula, muižniecība, bruņniecība, bruņniecības matrikula

Atsauces un piezīmes

  1. Livonijā dižciltīgie lielāko tiesu bija arī muižu īpašnieki, līdz ar to, kaut arī jaunajos laikos par muižu īpašniekiem kļuva daudzi pilsonības pārstāvji, latviešu valodā ar vārdu "muižnieks" pieņemts apzīmēt džciltīgo kā tādu.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001., 15.-16. lpp.

  • Genealogisches Handbuch der Baltischen Ritterschaften (Neue Folge). Band 2. Herausgeber: Verband der Baltischen Ritterschaften e.V. Hamburg, 2012. 464 S.: III., 244.

  • Карнович Е.П. Родовые прозвания и титулы в России и слияние иноземцев с русскими. (Изд.4) - URSS, 2017. 256 с. ISBN 978-5-9710-4608-0

Resursi internetā par šo tēmu