Faraons

Faraons (segr. Φαραώ - farao; no senēģipt. per-aa - "lielais nams") - augstākais Senās Ēģiptes valsts zemes un cilvēku resursu pārvaldītājs, sociālās struktūras centrs, Saules dieva dēla Hora iemiesojums Zemes virsū, Ozirisa mantinieks. Titula kā tāda Senās Ēģiptes monarham nebija - paši senie ēģiptieši, runājot par savu valdnieku, tā vietā minēja viņa rezidenci: per-aa. Attiecīgi, senebreju, asīriešu un sengrieķu valodās šis vārds iegājās kā Senās Ēģiptes monarha tituls. Augstākais valdnieks uz Zemes, atbildīgs par zemes auglību un pavalstnieku labklājību: kad pienāca laiks Nīlas pludiem, svinīgā ceremonijā faraons iemeta upē tīstokli ar rakstisku pavēli upei sākt palus, pēc tam faraons bija pirmais, kurš svinīgā rituālā uzsāka ražas novākšanu, sasienot pirmo labības kūli sezonā kā pirmais no zemkopjiem, vadīja lauksaimniecības darbu beigu rituālu, ziedojot ražas dievībai Renetutai utt. Senajā Ēģiptē secīgi valdījušas 30 dinastijas un vairāk nekā 300 faraoni.

Regālijas:

heheha
heka
uass - zizlis, ko vainago šakāļa galva, bet kāts apakšā sadalās divos zaros. Dievu rokās tas bija pārpilnības un labklājības zizlis. Līdz Vidusvalsts laikam mirušajiem kapā lika līdzi koka uasu, lai mirušais aizkapa valstībā būtu labklājībā, bet vēlāk ar tā attēliem rotāja kapeņu sienas. Tā laika attēlos populārs motīvs bija divu uasu rāmis no abām pusēm, kas ar savām galvām tur ideogrammu "debesis". Ar debesīm un spalvu papildināts zizlis bija Tēbu valdošā nama emblēma uaset.
pšents, hedžets, dešrets, haita, hepreša - valdnieku kroņi;
ureja - diadēma ar karalisko kobru pierē, kas aptvēra faraona kroni.
nemess
Liekā bārda.