Grīnbergs Gustavs

Gustavs Grīnbergs (1884.-1981.) - virsnieks, jurists.

Dzimis 1884. gada 7. decembrī Cērkstē pie Tukuma, Kurzemes guberņā, kokapstrādes rūpnieka ģimenē. No 1904. gada kā savvaļnieks Krievijas impērijas armijā, dienējis 171. kājnieku pulkā. 1908. gadā absolvējis Viļņas kājnieku karaskolu kā podporučiks. No 1911. gada Poručiks. Austrumprūsijā ievainots, pildīdams "parlamentārieša" misiju, ārstējies vācu kara hos­pitāļos, 1914. gada septembrī atgriezies Krievijā. Dienējis 1. armijas štābā, 2. Kaukāza korpusa štābā, 16. grenadieru pulkā. No 1916. gada februāra štabs-kapitans. 1916. gada jūlijā iecelts par latviešu strēlnieku rezerves bataljona rotas komandieri, augustā paaugstināts par bataljona komandiera palīga v.i. No 1916. gada oktobra līdz 1917. gada janvārim 1. latviešu strēlnieku brigādes štāba priekšnieka v.i. 1917. gada vasarā absolvējis Ģenerālštāba akadēmiju, kapitans. Dienējis 4. Donas kazaku divīzijā, 12. armijas štābā, Kara ministrijas kan­celejā. Atgriezies Kurzemē. No 1918. gada 18.novembra Latvijas Republikas Pagaidu valdības loceklis Tautas apsardzības ministra biedrs (vietnieks). Izveidoja ministrijas organizācijas daļu. Pēc tam, kad lielinieku spēki ieņēma Rīgu, 10. janvārī, neticot pozitīvam iznākumam, pameta Latviju. No 1919. gada 20. marta dienējis Dienvidkrievijas bruņotajos spēkos (Вооружённые силы Юга России): Terekas-Dagestānas kara apgabalā, Astrahaņas korpusa štābā, 1. Kaukāza korpusa štābā. No 1920. gada februāra līdz jūnijam Kaukāza kavalērijas korpusa štāba priekšnieks, apakšpulkvedis (07.1920.). Pēc sakāves, 1921. gadā atgriezās Latvijā.

Stājies Latvijas armijas dienestā kā kapteinis, no 15.12.1922. lektors Karaskolā. No 1924. gada pulkvežleitnants. Apguvis papildkursu Polijas Augstākajā karaskolā (1925.). Latvijas militārais atašejs Polijā (27.08.1924.-29.02.1928.), pēc tam atkal pasniedzējs (no 06.03.1928.). Pasniedzējs Virsnieku kursos (30.11.1929.-19.06.1930.), Kara ministrijas padomes sekretārs (26.06.1930.-18.06.1931.), pulkvedis (1931.), Zemgales divīzijas štāba priekšnieks (18.06.1931.-06.10.1934.). Pēc tam atkal Virsnieku kursos, grupas vadītājs. 07.06.1935. atvaļināts no dienesta. 1936. gadā absolvē LU Juridisko fakultāti, strādājis Krimināltiesību katedrā. Daudz publicējis darbus tiesību zinātnē. No 1940. gada augusta zvērināta advokāta palīgs Tukumā, vēlāk - Jelgavā, no 1943. - Tukumā. 1941.-1944. gados Jelgavā izdeva laikrakstu "Zemgale". 1944. gadā izbrauca uz Vāciju. 1946.-1947. gados ANO Palīdzības un rehabilitācijas aģentūras universitātē krimināltiesību katedras vadītājs, docents. 1947. ieguvis tiesību zinātņu doktora grādu Ukraiņu universitātē Minhenē. No 1951. gada dzīvoja ASV. Miris 1981. gada 20. oktobrī Ketskilā, Ņujorkas pavalstī.

Apbalvojumi:

• Sv. Vladimira ordenis, IV šķira
• Sv. Jura Zelta zobens
• Sv. Annas ordenis, II un III šķira
• Sv. Staņislava ordenis, II, III šķira
• Triju Zvaigžņu ordenis, IV šķ.
• Polijas PRo, IV šķ.
• Rumānijas Ko, IV šķ.

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 341. lpp. ISBN 9984-00-395-7
• Latvijas armijas augstākie virsnieki, 1918-1940 : biogrāfiska vārdnīca/ sast. Ē.Jēkabsons, V.Ščerbinskis - Latvijas Valsts vēstures arhīvs: Rīga, 1998. – 184. lpp.