Heraldiskā ķivere

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kivere.png

Ķivere (fr. heaume, casque, an. heraldry helmet, vc. Heraldik Helm, kr. геральдический шлем) – Heraldisko vairogu vainagojoša figūra, heraldikā ieviesusies XIII gs. To praktiski nekad neizmanto vienu pašu, bet gan komplektā ar grīsti, lambrekeniem un kleinodu.

Heraldiskās ķiveres forma mainās līdzi laikam:

  • Poda ķivere (vc. Topfhelm, an. great helm, heaume, pot helm, bucket helm, barrel helm) – senākā ķiveres forma, kas kopā XII gs. izplatītu bruņucepures tipu, Kalta no divām kopā sakniedētām sānu plāksnēm un plakanas augšdaļas. Balstījās tieši uz karavīra paura, tāpēc zem tās nācās valkāt mīkstu galvassegu, kas amortizēja saņemtos triecienus. Skatīties varēja pa šauru izgrieztu spraugu, kuru, tāpat kā deguna daļu, papildus sargāja apkalums, ko dažkārt izrotāja. Gaisa padevi visai skopi nodrošināja vaigu daļā izurbtie caurumi.
  • Kubla ķivere (vc. Kübelhelm) – XIV gs. ieviesusies bruņucepures forma, ko veidoja četras sakniedētas plāksnes, bet savienojuma kopforma augšdaļā bija koniska. Bruņucepures lejasdaļa bija pagarināta un daļēji balstījās uz pleciem, savukārt acu sprauga bija visas priekšējās daļas platumā.
  • Smailķivere (vc. Stechhelm, an. frog-mouth helm) – XV gs. izplatīts bruņucepures tips, kas vairāk atbilda galvas formai. Parādījās komplektā ar plākšņu bruņām, plecu daļa bija pagarināta un sniedzās līdz krūšu bruņām, pie kurām tika piestiprināta, nodrošinot stabilitāti un veidojot kopā ar bruņām vienu veselumu. Šādas bruņas lielāko tiesu izmantoja modernizētajos turnīros, kur divkauja bija aizstāta ar divu jātnieku savstarpēju sadursmi pilnos auļos, ar pīķi cenšoties izsist viens otru no sedliem.

Slēgtās ķiveres - poda, kubla, smailķivere, - heraldikā saglabājās līdz mūsu dienām, un tās kā kārtas pazīmi izmantoja pilsonības un netitulētās muižniecības ģerboņos.

  • Stīpu ķivere (vc. Spangenhelm) – XVI gs. ieviesies ķiveres tips ar elegantu kakla un plecu daļas izliekumu, lielu skata un elpošanas atveri, ko aizsargāja piekniedētas vertikālas stīpas. Stīpu ķiveres bija tipiskas turnīru bruņucepures, kuras kaujas laukā neizmantoja, tāpēc stīpu ķivere ģerbonī tradicionāli liecina par dižciltīgu izcelsmi.
  • Atvērtā ķivere – XV-XVI gs. mijā no smailķiveres atvasināts kaujas bruņucepures veids, kurā ar izgriezumu tika atsegta liela daļa sejas, ko aizsardzības nolūkos briesmu gadījumā aizklāja ar paceļamu un nolaižamu viziru. Kopš XVII gs. heraldiskā ķivere var tikt attēlota vēl ērtākā veidā, proti, bez vizira, tikai ķivere ar izgrieztu sejas atsegumu.

Kaut jau kopš XVI gs. ķiveres lietojums ģerbonī nav obligāts ne franču, ne itāļu, ne britu heraldikā (itāļi bieži tieši uz vainaga lika tikai kroni, bet kopš XVII gs. Francijā un Anglijā bieži apmierinājās tikai ar kleinodu), ķiveres saglabāja savu popularitāti tīri to dekoratīvisma dēļ. Šīs popularitātes dēļ jau kopš viduslaikiem vairākkārt mēģināts ierobežot heraldiskās ķiveres lietotāju loku. Kad 1372. gadā Francijā oficiāli atļāva nedižciltīgajiem lietot ģerboņus, tiem tika aizliegts tajos izmantot ķiveri, kā arī kleinodu un, it īpaši, kroni. Daudzi tomēr to gnorēja, tāpēc nācās arī 1568. gadā un vēlāk izdot aizlieguma ediktus. Reizē ritēja centieni nostiprināt ķiveri kā feodālā ranga simbolu.

Francijā karaļa ģerbonī ķiverei bija jābūt no zelta, pretskatā, ar paceltu vizīru, analoģiska atvērtā ķivere pienācās valdošajiem prinčiem un hercogiem, taču ar mazāk pacelti vizīru. Nevaldošajiem prinčiem un hercogiem pienācās sudraba stīpķivere pretskatā, ar deviņām stīpām. Tāda pati pienācās marķīziem, tikai ar septiņām stīpām. Grāfiem un vikontiem pienācās sudraba ķivere divu trešdaļu pagriezienā, ar septiņām stīpām, bet baroniem – ar piecām stīpām. Netitulētajai muižniecībai pienācās ķivere profilā, ar atvērtu vizīru, turpretim nesen nobilitētajām personām vizīram bija jābūt nolaistam. Anglijā līdz XVII gs. pirmajai pusei ķiveru atšķirības pēc ranga praktiski neievēroja. Vēlāk tomēr ieviesās princips, ka eskvairiem ir slēgtas ķiveres profilā, kroņa bruņiniekiem un baronetiem ķiveres pretskatā, vizīrs ir pacelts, pēriem ķivere rotāta ar zelta stīpām, bet karaļa ķivere no zelta. Ir sastopami ģerboņi, kuros kopš pirmssākumiem iztikts bez ķiveres, tās vietā liekot kroni vai grīsti, no kuras izaug kleinods. Vācu zemēs ķiveru dalījums vienmēr bijis vienkāršs, proti, aprobežojās ar klasifikāciju slēgtajās (smailajās) un atvērtajās (stīpu) ķiverēs. XIX gs. līdz ar nacionālā romantisma uzplaukumu, daudzas dzimtas sāka savos ģerboņos lietot arhaiskākās, poda un kubla ķiveres formas, kā arī popularitāti guva pilnīgi atvērta ķivere ar paceltu vizīru. Taču ne vienmēr tas darbojās – piemēram, pat Baltijas pilsonisko dzimtu heraldikas piemēri rāda, ka daudzi lietojuši ne tikai atvērtās, resp., stīpu ķiveres, kas viņiem nepienācās pēc statusa, bet arī pēc patikas likuši uz tām pat t.s. muižniecības kroņus.

Literatūra par šo tēmu

  • Lancmanis I., Heraldika. - Neputns: Rīga, 2007. ISBN 978-9984-729-93-0