Heraldiskais vairogs

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Heraldisko vairogu pamatformas.png

Vairogs – heraldikā ģerboņa centrālais objekts, kurā tiek ievietotas ģerboņa figūras un gabali. Heraldiskā vairoga forma līdz XVI gs. mainījās līdzi ar kaujas vairoga izskatu, bet vēlāk, kad vairogs pārstāja kalpot kā bruņojuma veids, tā forma turpināja attīstīties līdzi dizaina modi un dominējošajiem mākslas stiliem kultūrā (baroks, manierisms, ampīrs, rokoko, jūgends u.c.). Izvēlētā vairoga forma ir katra paša ziņā, un nekādu ierobežojumu te nav, tikai tradīcijas.

Vairoga formu pamattipi:

  • Senākā heraldiskā vairoga forma ir t.s. skandināvu jeb normaņu vairogs, kam ir vertikāli neproporcionāli izstieptas lāses forma ar smailo galu uz leju.
  • XIII gs. sākumā parādījās t.s. gotiskais vairogs, kas daļēji saglabāja normaņu vairoga formu, tikai bija ne tik izstiepts, un ar horizontāli nošķeltu augšējo malu.
  • XIV gs. ģerboņos sāka dominēt t.s. vecfranču vairogs, kas no iepriekšējā atšķīrās ar neizliektu sānu augšējo daļu (vairoga sāni no augšmalas ir perpendikulāri tai, zemāk sākot tikai liekumu uz centru).
  • XIV gs. beigās parādījās t.s. spāņu vairogs, ar taisnstūra augšdaļu, paralēliem sāniem un pusapļa apakšdaļu. XV gs. otrajā pusē spāņu tipa vairogi dažkārt ieguva dinamisku, izliektu plakni ar apaļu izgriezumu sānā turnīra pīķa balstīšanai.
  • No spāņu tipa vairoga formas XV-XVI gs. atvasinājās jauna taisnstūra vairoga forma - tarče (fr. Targe, vāc. Tartsche) - specifisks turnīra vairogs, ko heraldikā vienmēr attēlo sagāztu slīpi pa diognāli.
  • Kopš XV gs. heraldikā sāka izmantot (Anglijas karalistē, Nīderlandes savienotajās provincēs, Francijas karalistē) arī t.s. dāmu vairogus (angl. lozenge), kam bija vairāk vai mazāk vertikāli izstiepta romba forma.
  • No tarčes tipa vairoga formas XVII gs. atvasinājās t.s. poļu vairogs, kam simetrijas labad pīķa turētājrobs bija izgrieztas arī otrā sānā, vai pat manierisma stilā šādi robi bija vairāki.
  • Renesanses laika Itālijas zemēs heraldikā parādījās t.s. kartuša jeb itāļu vairogs, - dažādi, atkarībā no autora fantāzijas un mākslas tendencēm konkrētajā laikā, deformēta apļa vai ovāla forma, kuru ierāmē greznas volūtas.
  • XVIII gs. parādījās (vispirms Anglijas karalistē) stilizētas viduslaiku vairogu formas - t.s. angļu vairogi, - kuras dominēja XIX-XX gs.
  • Kontinentā kopš XVIII gs. populārs kļuva t.s. franču vairogs: taisnstūris ar noapaļotiem abiem apakšējiem stūriem un lejup vērstu vidussmaili.
  • XIX gs. heraldikā izplatās no franču tipa vairoga atvasināta t.s. spāņu vairogs: taisnstūris ar noapaļotiem abiem apakšējiem stūriem un līdzenu apakšējo malu.

Heraldikā vairoga laukums, strikti ievērojot heraldikā pieņemtos krāsu salikumus, ir heraldiskās informācijas pamatnesējs:

heraldiskā vairoga laukumi jeb punkti

vairoga laukumi

Heraldiskā vairoga laukumi jeb punkti: – vairoga plaknes jeb "lauka" (fr. champ, an. field, vc. Feld, kr. поле) dalījums 9 pamat- "punktos", "laukumos" jeb "vietās" (fr. point de l'écu, an. point, vc. Platz), pēc kurām nosaka heraldisko dalījumu un skaldījumu, neheraldisko figūru un heraldisko goda gabalu izvietojumu.

Vairoga puses tiek sauktas nevis no skatītāja, bet no vairoga turētāja skatu punkta, tātad vairoga labā puse ir tā, kuru skatītājs redz kā kreiso.

  • Labajā pusē vertikāli esošos trīs laukumus (1, 4, 7) sauc par labajiem sāniem (fr. flanc dextre, an. dexter flank, vc. rechte Flanke, rechte vordere Seite, kr. правый край).
  • Pretējā pusē esošie laukumi (3, 6, 9) ir kreisie sāni (fr. flanc senestre, an. sinister flank, vc. linke Flanke, linke hintere Flanke, kr. левый край).
  • Trīs vidū esošie laukumi viens virs otra (2, 5, 8) kopā veido pāļa vietu (vc. Pfahlstelle, kr. место столба, в столб).
  • Augšējie trīs laukumi (1, 2, 3) kopā veido galvu (fr. chef, an. chief, vc. Schildhaupt, kr. глава). Galvas svarīgākais laukums ir vidējais (2), ko franču heraldikā dēvē par vidus galvu( chef du milieu) jeb galvas punktu (point du chef). Pārējie abi laukumi attiecīgi ir labais augšējais stūris (1) un kreisais augšējais stūris (3) (fr. chef dextre/senestre, an. dexter/sinester chief, vc. rechtes/linkes Obereck, kr. правая/левая сторона главы).
  • Trīs vidū esošie laukumi viens blakus otram (4, 5, 6) ir t.s. baļķa vieta, ko dēvē arī par sirds rindu (fr. emplacement de la fasce, vc. Herzreihe, Balkenstelle, kr. середина щита) ar labo sirds vietu (4) un kreiso sirds vietu (6) (fr. point de coeur dextre/senestre, an. dexter/sinester fess point, vc. rechte/linke Hüftestelle, kr. правая/левая сторона от сердца). Vidū esošais laukums (5) ir sirds jeb sirds vieta (fr. coeur, an. fess point, vc. Herzstelle, kr. сердце щита. Tas ir viens no svarīgākajiem vairoga laukumiem, kurā var likt t.s. sirds vairogu (fr. écu en coeur).
  • Trīs apakšā esošie laukumi viens blakus otram (7, 8, 9) ir pēda (fr. pointe, vc. Schildfuß, kr. оконечность). Arī tai ir labais apakšējais stūris (7) un kreisais apakšējais stūris (9) (partie dextre/senestre de la pointe, arī base de troite/de gauche, an. dextre/sinister base point, vc. rechtes/linkes Untereck, kr. правый/левый нижний угол), bet vidū esošais ir pēdas punkts (fr. point de la pointe, vc. Schildfußstelle, kr. середина оконечности).
  • Starp galvu un baļķa vietu vidū ir goda vieta jeb krūšu vieta (fr. point honorable, vc. Ehrenstelle vai Bruststellem kr. почетное место).
  • Starp baļķa vietu un pēdu vidū atrodas nabas vieta (fr. nombril, an. nombril point, vc. Nabelstelle, kr. чрево щита).

figūru izkārtojums uz vairoga

Izkartojums.png

Heraldisko figūru izkārtojums pakļaujas vienīgi konkrētā ģerboņa tradīcijai, nevis kādiem teorētiskiem vispārinātiem likumiem vai priekšstatiem par simetriju un kompozīciju. Figūru novietojuma noteikšanai lieto apzīmējumu likts (fr. posé). savukārt, runājot par galveno papildinošām figūrām, saka, ka tās novietotas pret galveno figūru (fr. rangé).

Ja ir viena pati parastā figūra, tā, visbiežāk, tiks izvietota vairoga centrā, cenšoties maksimāli aizpildīt lauku. Gadījumi, kad tukšā laukā figūra novietota ārpus centra, ir reti. Divas vienādas figūras visbiežāk liek vienu virs otras, un blazonējumā (ģerboņa aprakstā) to nemaz nepiemin, norāda tikai tajos retajos gadījumos, ja tās novietotas viena otrai blakus.

Figūru skaitam pieaugot, jānorāda to novietojumu vai nu rindās, vai atvasinot kārtojuma izskatu no kāda atbilstoša heraldiskā gabala. Gadījumā, ja ģerboņa aprakstā minētas trīs vai vairāk figūras, taču nav norādīts to izvietojums, jāpieņem, ka tās liktas pāļa virzienā. Savukārt, ja divas, trīs vai vairāk figūras atrodas vairoga galvā vai pēdā, skaidrs, ka tās kārtotas sijas virzienā, horizontāli, un to blazonējumā nemin. Iecienītākais novietojums trim figūrām ir kārtojums divās rindās: augšējā liekot divas, apakšā – vienu figūru (aprakstā: "2/1"). Iespējams arī ir pretējs salikums, taču tas ir "slikti kārtots" (fr. mal ordonné).

Parastās figūras, kurām ir izstiepta forma (zobeni, vāles, atslēgas, lielgabalu stobri u.tml.) visbiežāk divas krusto vai veido saišķi no trim figūrām, savieno ar smailēm vai rokturiem, liek dakšas vai dīseles veidā.

Mazo figūru skaitu neuzrāda, ja tās vienmērīgi klāj visu laukumu. Ja daļa mazo figūru tiek grieztas līdz ar vairoga malu, saka izkaisīts (fr. semé, an. semy, vc. bestreut, kr. усеянный), bet ja visas figūriņas ietilpst lauka robežās, vācu tradīcijā saka izsēts (vc. besät, kr. усеянный).

Vēl pastāv tāds izkārtojums, kurā parastā figūra daļēji pazūd zem kāda no dalījumiem vai figūrām. Ja figūra parādās no vairoga malas vai skaldījuma, tā ir izaugoša vai iznākoša atkarībā no tā, vai redzama no apakšas vai sāniem: "(..) kas izaug no (..)" un "(..) kas iznāk no (..)". Ja figūra ir taisni nogriezta, proti, redzama tikai tā tās daļa, kas nesaskaras ar kādu citu figūru vai dalījumu, veidojas samērā rets gadījums, ko dēvē par "figūru kropļošanu".

Ja vairogā jāizkārto dažāda rakstura un nozīmīguma figūras, jāievēro virkne principu un formulējumu. Izplatīta ir heraldisko figūru papildināšana ar mazākām parastajām figūrām, ko dēvē par "pavadīšanu" (fr. accompagné, vc. begleitet, kr. сопровожденный по сторонам), taču latviešu heraldikā tā vietā biežāk lieto starp. Ja pavadošās figūras ir vairākas un kārtotas paralēli galvenajai figūrai, tās dēvē par gar malu liktas. Ja ģerboņa aprakstā netiek precizēts, cik no parastajām figūrām atrodas vienā un cik – otrā pusē, jāsaprot, ka skaits dalīts uz pusēm. Arī gadījumā, ja ir nepāra skaita figūras, izvietojumu neuzrāda, ja augšā ir divas, bet apakšā – viena, jo tas piederas pie pavadošo elementu kārtojuma standarta. Izplatītāka ir galveno heraldisko dalījumu un figūru papildināšana, uzliekot virsū parastās figūras, ko apraksta kā tam uzlikts vai uz tā uzlikts. Gadījumā, ja kādi elementi novietoti krusta vai šķērskrusta atstātajos brīvajos vairoga laukumos, saka, ka novietots ir stūros. Ja kāda no mazajām figūrām atrodas virs kādas lielākas, tai nepieskaroties, tad to tā arī dēvē: virs tā.

Pamatfigūrai var būt pakārtota arī viena vai vairākas mazākas figūras, kas pieskaras tās augšējai malai – kas nes (fr. surmonté, an. in chief, vc. überhöht, kr. увенчанный).

Nereti jau kombinētām figūrām var klāties pāri vēl kāda figūra, kas vairāk vai mazāk nosedz apakšējās. Tādā gadījumā saka pāri (fr. brochant, an. over all, vc. überdeckend, kr. прикрытый)

vidusvairogs

Ģerboņa papildināšanā izmanto t.s. vidusvairogu (fr. sur le tout, an. escutcheon, vc. Mittelschild, kr. средний щит) – proporcionāli mazāku vairogu ar citu ģerboni, ko uzliek esošajam pa vidu. Uz vidusvairoga centrā var atrasties vēl viens, mazāks vairodziņš, t.s. sirds vairogs (fr. sur le tout du tout, vc. Herzschild, kr. сердцевой щит), kuru lieto samērā retos gadījumos, kombinējot valsts, amata un dzimtas ģerboni. Visos gadījumos dzimtas ģerboņa vairogs (vc. Stammwappen) atrodas virspusē. Ja vairogā likti vairāki vidusvairogi, tos visus dēvē par sirds vairogiem. Tie bez galvenās - sirds - vietas var atrasties arī vairoga galvā (goda vietā), un var likt vēl kādu arī t.s. nabas vietā.

Skat. arī:

Literatūra par šo tēmu

  • Lancmanis I., Heraldika. - Neputns, Rīga, 2007. ISBN 978-9984-729-93-0
  • Parker, James. A Glossary of Terms Used in Heraldry. Oxford: James Parker & Co., 1894 (Newton Abbot: David & Charles, 1970)
  • Dennys, Rodney. The Heraldic Imagination. New York: Clarkson N. Potter, 1975
  • Elvins, Mark Turnham. Cardinals and Heraldry (Illustrated by Anselm Baker, foreword by Maurice Noël Léon Couve de Murville, preface by John Brooke-Little). London: Buckland Publications, 1988
  • Fairbairn, James. Fairbairn’s Crests of the Families of Great Britain & Ireland. 2v. Revised ed. New York: Heraldic Publishing Co., 1911 (New York: Bonanza Books, 1986 in 1 vol.)
  • Humphery-Smith, Cecil. Ed and Augmented General Armory Two, London, Tabard Press, 1973
  • Innes of Learney, Sir Thomas "Scots Heraldry" 2nd ed, Edinburgh and London: Oliver and Boyd, 1956
  • Paul, James Balfour. An Ordinary of Arms Contained in the Public Register of All Arms and Bearings in Scotland. Edinburgh: W. Green & Sons, 1903
  • Wagner, Sir Anthony R. Heralds of England: A History of the Office and College of Arms. London: HMSO, 1967
  • Le Févre, Jean. A European Armorial: An Armorial of Knights of the Golden Fleece and 15th Century Europe. (Edited by Rosemary Pinches & Anthony Wood) * London: Heraldry Today, 1971
  • Louda, Jiří and Michael Maclagan. Heraldry of the Royal Families of Europe. New York: Clarkson Potter, 1981. Reprinted as Lines of Succession (London: Orbis, 1984)
  • Rietstap, Johannes B. Armorial General. The Hague: M. Nijhoff, 1904-1926 (Baltimore: Genealogical Publishing Co., 1967)
  • Siebmacher, Johann. J. Siebmacher’s Grosses und Allgemeines Wappenbuch Vermehrten Auglage. Nürnberg: Von Bauer & Raspe, 1890-1901

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Heraldiskais_vairogs&oldid=65405"