Inkunābula

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Inkunābula (no lat. incunabula - šūpulis) - laika posmā no pirmās Gūtenberga iespiedmašīnas izgudrošanas līdz 1500. gadam nerūpnieciski, amatnieciski izgatavots (ksilogrāfiski vai tipogrāfiski) iespieddarbs. Laiku, kas sevī ietver šo periodu, kad iespiedējs darbojās patstāvīgi, visu - no papīra un burtu izvēles, salikuma, iespiešanas, iesiešanas un apkalumiem līdz grāmatas pārdošanai darīja pats - lielā mērā roku darbs, - kad vēl nepastāvēja darba dalīšana un normēšana, dēvē par grāmatiespiešanas "inkunābulu periodu" (t.i. grāmatiespiešana vēl "šūpulī"). Pirmais šo nosaukumu ir lietojis Bernhards fon Mallinkrots (Bernhard von Mallinckrodt) no Minsteres savā darbā "De ortu et progressu artis typographicae" (Par grāmatiespiešanas mākslas rašanos un attīstību, Ķelne, 1639.), kur viņš grāmatas, kas tapušas līdz 1500. gadam, sāka dēvēt par "inkunābulām".

Literatūra par šo tēmu

  • Ferdinand Geldner. Inkunabelkunde. Eine Einführung in die Welt des frühesten Buchdrucks. - Reichert: Wiesbaden, 1978, ISBN 3-920153-60-X
  • Konrad Haebler. Handbuch der Inkunabelkunde. - Hiersemann: Stuttgart, 1979, ISBN 3-7772-7927-7
  • Fritz Funke. Buchkunde. Die historische Entwicklung des Buches von der Keilschrift bis zur Gegenwart. - Edition Albus: Wiesbaden, 2006, ISBN 3-928127-95-0

Resursi internetā par šo tēmu