Inkvizīcija

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Inkvizīcija (lat. inquisitio - "izmeklēšana") - pirmstiesas izmeklēšana viduslaiku Eiropā.

Lēmums balstījās nevis tikai uz citas privātpersonas izvirzītu apsūdzību un piestādītajiem pierādījumiem (akuzācijas process), bet pirms tiesas publiska institūcija speciāli izmeklēja konkrēto gadījumu, meklējot pierādījumus apsūdzētā vainai vai nevainīgumam. Savāktie pierādījumi un atzinums tiek nodoti tiesai, kas lēma par apsūdzētā vainu. Laikabiedri (Tomass Mors u.c.) uzskatīja inkvizīcijas tiesu par daudz objektīvāku un juridiski korektāku, jo, atšķirībā no laicīgās tiesas, tā ļāva apsūdzētajam sevi aizstāvēt. Viduslaikos ar jēdzienu "inkvizīcija" apzīmēja jebkuru pirmstiesas izmeklēšanu kā tādu. Atkarībā no konteksta:

  • 1. Laicīgajās tiesās izmeklēšanu parasti veica no "uzticamiem" pilsoņiem izveidota inkvizīcija.
  • 2. Reliģiskos (herēzes gadījumus) pārkāpumu izmeklēšanu - inkvizīciju īstenoja īpaši šim uzdevumam deleģēti garīdznieki (inkvizītori), jeb t.s. Svētā inkvizīcija.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 271. lpp.