Kalifāts

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kalifāts (ar. خِلافة, hilāfa; an. caliphate, vc. Kalifat, kr. Халифат) - islāmā ideālā valsts, kurā visu laicīgo institūciju darbība pakārtota islama tiesību principiem, un kas ir vienīgā leģitīmā augstākās varas forma musulmaņu zemju kopumā.

Praksē izveidojās t.s. Arābu kalifāts (630-1258), kas bija vairāk vai mazāk neatkarīgu musulmaņu valstu konglomerāts, kur augstākā garīgā (sākotnēji arī laicigā) autoritāte ir kalīfs kā visas musulmaņu kopības (umma) garīgais vadonis – pravieša Muhameda autoritātes un misijas mantinieks. Kalifāta pastāvēšanas jēga un uzdevums bija islāma izplatīšana visā pasaulē un tādu apstākļu radīšana, kuros būtu iespējama un garantēta strikta islāma likumu ievērošana.

Tūdaļ pēc pravieša nāves tā sekotāju vidū sākās cīņa par varu, ko veicināja tas, ka kalīfs tika ievēlēts. 656. gadā tika nogalināts trešais kalīfs Usmans (عثمان بن عفان‎, ʿUthmān ibn ʿAffān; 579-656), tā vietā ievēlot pravieša brālēnu un znotu Alī (علي بن أﺑﻲ طالب, ʿAlī ibn Abī Ṭālib; 601-661). Notikušais pārauga bruņotā pretstāvē starp jauno kalīfu un vietvaldi Sīrijā Muāviju (معاوية بن أبي سفيان‎, Muʿāwiyah ibn Abī Sufyān; 602-680) - Muāvijs atteicās zvērēt uzticību, kamēr viņam neizdos tā radinieka Usmana slepkavas), - kalifātu pārņēma iekšējais karš. Nobrieda sazvērestība pret viņiem abiem kā kopienas šķēlējiem: atentāts pret Alī izdevās, bet Muāviju tikai ievainoja. Tas, izmantojot savā rīcībā esošo kaujās rūdīto armiju, aši tika galā ar visiem pretiniekiem, līdz 661. gadā notika izšķirošā kauja ar Alī vecāko dēlu Hasanu (الحسن ابن علي ابن أبي طالب‎‎, Al-Ḥasan ibn Alī ibn Abī Ṭālib; 624–670), kurā Muāvijs guva pārliecinošu uzvaru. Hasans atteicās no titula, bet cilšu vadoņi Kufā par kalīfu ievēlēja Muāviju. Muāvija lēmums atstāt varu savam dēlam Jazīdam (يزيد بن معاوية بن أبي سفيان‎, Yazīd ibn Mu‘āwiya; 647-683) - formāli gan ievērojot ievēlēšanas procesu, - iedibināja varas pārmantojamību un dinastijas izveidošanos. Tituls kļuva nosacīti mantojams (kalīfu turpāk ievēlēja no mirušā kalīfa tuvāko radinieku vidus) , kas ļauj tā pastāvēšanu periodizēt trijos posmos jeb dinastijās: Arābu kalifātā (630-1258), kurā viena otru secīgi nomainīja Umaijadu jeb Damaskas (661-750), Abāsīdu jeb Bagdādes (750-1258) kalifu dinastijas, un Osmaņu kalifātā (1517-1924). Kalifāta koncepcija līdz galam noformējās krietnu laiku pēc islāma valsts rašanās, taču bija diskusiju objekts kopš ummas pastāvēšanas pirmās dienas. Pamati tam tika likti ar 610. gada t.s. Medinas hartu (ar. صحيفة المدينة, Ṣaḥīfat al-Madīnah), kurā tika noformulēts, kas ir islāma valsts un kādai tai jābūt. Tika noformulēta valsts principa atbilstība Korānā un Sunnā sizklāstītajiem reliģijas pamatprincipiem, kas reizē bija arī tiesību principi (islāms ir gan reliģija, gan sabiedrības organizēšanās veids), ka kalifam jābūt vēlētam, atbildīgam ummas priekšā, lēmumus jāpieņem kolektīvi, apspriežot svarīgākos jautājumus ar padomi, un jābūt taisnīgam. Tūdaļ pēc ummas izveidošanās, ap 630. gadu sākās musulmaņu ekspansija, pakļaujot Arābijas pussalas ciltis. Tā kā abas reģiona lielvalstis - Persija un Bizantija, - bija novājinātas ilgstošā savstarpējā karā (602-628), bija izveidojies varas vakuums, kas ļāva islāma apvienotajām arābu ciltīm iznākt no pussalas un sākt iekarojumus, izplatot kalifāta robežas aizvien tālāk, gadsimta laikā sasniedzot Indas upi austrumos, Kaspijas jūru ziemeļos, un Gibraltāru rietumos.

Umaijadu dinastijas kalīfi bija tīri laicīgi valdnieki, bez reālām pretenzijām uz garīgo līderu statusu (izņemot Omāru II, 717-720). To rūpes pamatā aizņēma tālāko iekarojumu organizēšana un valsts varas nostiprināšana, cīnoties ar nemitīgajiem teologu mēģinājumiem iejaukties valsts pārvaldē. Savukārt Abāsīdu dinastijas kalīfi, lai izvairītos no priekšgājēju likteņa, ievērojami izmainīja savu statusu un varu, veidojot centralizētu valsti, kurā kalīfs vienpersonīgi apvienoja sevī augstāko laicīgo un garīgo varu, kas ne vienmēr izdevās. Šo koncepciju radīja kalīfs al Mamuns (786-833), kurš 827. gadā izmantoja savu varu, lai ieviestu izmainas islāma dogmatikā un nostiprinātu savu kā reliģiska līdera autoritāti. Pēc Abāsīdu kalifāta sagrāves karā ar Mongoļu impēriju, Ēģiptē kalīfs vairs bija garīgais vadītājs, laicīgo varu atstājot sultāna ziņā, savukārt Osmaņu impērijas valdnieki pēc Ēģiptes iekarošanas apvienoja abus šos titulus.

Laika gaitā islāma zemju perifērijā izveidojās vairāki separāti kalifāti, kuru leģitimitāti ārpus to robežām tā īsti neatzina: Fatimīdu kalifāts Ziemeļāfrikā (909-1171), Kordovas kalifāts (916-1031), Sokoto kalifāts Nigērijā (1804-1903) u.c.

Literatūra par šo tēmu

  • Crone Patricia, Hinds Martin. God's Caliph: Religious Authority in the First Centuries of Islam. - Cambridge University Press: Cambridge, 1986. ISBN 978-0-521-32185-3
  • Donner Fred McGraw. The Early Islamic Conquests, Princeton. - Princeton University Press: N.J., 1981. ISBN 978-0-691-05327-1

  • Lexikon der islamischen Kultur. / Yves Thoraval, Ludwig Hagemann, Oliver Lellek (Hrsg.) - Nikol: Hamburg, 2005, ISBN 978-3-937872-05-6
  • Tilman Nagel. Staat und Glaubensgemeinschaft im Islam. Geschichte der politischen Ordnungsvorstellungen der Muslime. 2 Bände - Artemis: Zürich/München, 1981, ISBN 3-7608-4529-0 und ISBN 3-7608-4531-2

  • Мухаммад Икбал. Реконструкция религиозной мысли в исламе. / Пер. с англ., предисл. и коммент. М.Т. Степанянц. - Восточная литература РАН: Москва, 2002. - 200 с. Серия: "История восточной философии". ISBN 5-02-018308-3
  • Большаков О.Г. История халифата. Т.1 Ислам в Аравии, 570-633. - АН СССР, Ин-т востоковедения, Наука: Москва, 1989. - 312 с. ISBN 5-02-016552-2
  • Большаков О.Г. История халифата. Т.2 Эпоха великих завоеваний , 633-656 гг. - РАН, Ин-т востоковедения, Наука: Москва, 1993. - 291 с. ISBN 5-02-017376-2
  • Фахри Демир. «Идеальное государство с точки зрения ислама. // Государственное устройство и народ. Диалог мировоззрений. Материалы международного симпозиума 2-3 июня 1997г. - Нижний Новгород, 1997
  • Андре Кло. Харун Ар-Рашид и времена "Тысячи и одной ночи". - Евразия, 2012. ISBN: 978-5-91852-017-8
  • Мухетдинов Д. В., Хайретдинов Д. З. История арабского халифата. - Издательство ННГУ им. Н. И. Лобачевского: Нижний Новгород, 2011. - 226 с.