Ketlers Jēkabs, Kurzemes hercogs

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Ketlers Jēkabs)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jakob, Herzog von Kurland und Semigallia
Jacob fon Kettler.jpg
Valda 16.08.1642.-31.07.1681.
Sieva Luīze Šarlote no Brandenburgas
Bērni
  • Luīze Elizabete (12.08.1646-16.12.1690)
  • Kristīne Sofija (...-1650)
  • Vladislavs Ludvigs Fridrihs (04.12.1647-1648)
  • Frīdrihs Kazimirs (06.07.1650-1698)
  • Šarlote Marija (17.09.1651-01.12.1728)
  • Marija Amālija Anna (12.04.1653-16.06.1711)
  • Karls Jakobs (20.10.1654-20.12.1677)
  • Ferdinands (01.11.1655-04.05.1737)
  • nezināms (miris 15.02.1657)
  • Aleksandrs (18.10.1658-1686)
dinastija Ketleru dinastija
Tēvs Vilhelms
Māte Sofija no Prūsijas
Dzimis 28.10.1610. Goldingenā
Miris 01.01.1682. Mītavā
Jackob Kettler Wapen.jpg

Jēkabs fon Ketlers (Jakob von Kettler, Herzog von Kurland und Semigallia; 1610.-1682.) - Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogs (valda no 1642. gada 16. augusta līdz 1681. gada 31. decembrim pēc vecā stila (1682. gada 10. janvāris pēc jaunā stila)), hercoga Vilhelma dēls.

Dzimis Goldingenas (mūsd. Kuldīgas) pilī 1610. gada 28. oktobrī. Māte mira dzemdībās, tēvs kļuva par politisko intrigu upuri (kad 1616. gadā no troņa atstādināja hercogu Vilhelmu, mantošanas tiesības zaudēja arī Jēkabs), bet princi audzināja hercogs Fridrihs un hercogiene Elizabete Magdalēna. Kopš 1612. gada Jēkabs dzīvoja pie mātes radiem Kēnigsbergā un Berlīnē, auga kopā ar Brandenburgas kūrfirsta bērniem. 1610. gadā Anglijas karalis Džeimss I kļuva par prinča Jēkaba krusttēvu. 12 gadu vecumā uzsāka mācības Rostokas universitātē, bet pēc gada - Leipcigas universitātē. 1622.–1624. gados studējis arī Rostokas universitātē. 1634. gadā princis Jēkabs devās apceļoja Rietumeiropu, apmeklēja Parīzi un Londonu. Amsterdamā studēja kuģu būvniecību, bet Leidenē – tautsaimniecību un ģeogrāfiju. 1623. gadā hercogs Frīdrihs atsauca tobrīd Leipcigas universitātē studējošo Jēkabu uz Kurzemi un 1624. gada maijā princi svinīgi sagaidīja Kuldīgā. 1633. gada Polijas karalis beidzot atzina Jēkabu par troņmantinieku. 1633. g. vasarā Jēkabs apciemoja Pomerānijā tēvu un tikās arī ar Vilhelma seno draugu un patvēruma devēju hercogu Boguslavu XIV. 1633. g. beigās Jēkabs saņēma no hercoga Frīdriha pārvaldīšanā virkni miestu un muižu, kas atradās kādreizējā Vilhelma daļā: Tukuma, Sabiles, Kandavas, Skrundas, Lutriņu, Durbes, Grobiņas, Rucavas, Nīcas un Bārtas muižas ar novadiem, kā arī Sventājas un Liepājas krasta fogtijas. 1634. gada pavasarī ar 300 vīru lielu vienību (2 kājnieku rotas - compagnie - un 1 jātnieku rota[1]) devās kā vasalis palīgā Žečpospoļitas karalim tā karā ar Maskaviju, taču karadarbībā nepiedalījās, jo, ierodoties karadarbības zonā, bija jau uzsāktas miera sarunas. Pēc atgriešanās no Krievijas karagājiena Jēkabs nolēma doties ārzemju ceļojumā, jo sava galma uzturēšana, pēc viņa domām, būtu pārāk dārga.[2] Pēc vairākiem Nīderlandē pavadītiem mēnešiem viņš 1635. g. jūnijā ieradās Parīzē. Francijā Jēkabs uzturējās vairāk nekā gadu, tad devās uz Itāliju, bet nav izslēgts, ka šajā laikā viņš apmeklēja arī Angliju vai Spāniju. Kurzemē Jēkabs atgriezās 1637. gada pavasarī.

1638. gadā kļuva par pavaldoni, 1639. gada 16. februārī Viļņā Jēkabs saņēma no Žečpospoļitas karaļa Vladislava investitūras diplomu un svinīgā ceremonijā Viļņas pilī nodeva karalim uzticības zvērestu. Bet reāli kļuva par vienpersoniskus valdnieku pēc tēvoča nāves, 1642. gada 16. augustā. Balstīdamies uz merkantīlisma teoriju, Jēkabs turpināja tēva iesākto saimniecisko politiku: muižās uzlaboja lauksaimniecību, attīstīja rūpniecību (manufaktūras), tirdzniecību un kuģubūvi. Tika noslēgti tirdzniecības līgumi ar Dāniju, Franciju un Venēciju (1643.g.), Portugāli (1648.g.), Holandi (1653.g.), Angliju (1654.g.), Spāniju (1656.g.) un daudzām citām zemēm, ieskaitot Osmaņu impēriju. 1646. gadā viņš panāca, ka Žečpospoļitas karalis nodod Kurzemes muitas pārvaldi hercoga rokās. 1651. gadā Jēkabs nopirka no Gambijas valdnieka Kumbo Sv. Andreja salu Gambijas upas grīvā, bet kad to atņēma holandieši, bet tiem briti, 1654. gadā kā kompensāciju no angļu grāfa Vorvika saņēma Tobago salu Karību jūrā. Hercoga saimnieciskā politika maz pētīta un par hercogistes saimniecisko stāvokli maz zināms - literatūrā gan daudz runāts par to, bet ļoti vispārīgi, savukārt visas konkrētās ziņas pa lielākai daļai nāk nevis no Jēkaba laika dokumentiem, bet no viņa dēla Fridriha Kazimira un tā pēcnācēja Ferdinanda laika.

1645. gadā apprecējās ar Brandenburgas kūrfirsta Georga Vilhelma (1595.-1640.) meitu princesi Luīzi Šarloti (Luise Charlotte von Brandenburg, 1617.-1676.). Izvērsa aktīvu ārpolitisko darbību, cenšoties panākt hercogistes neitralitāti konfliktos starp lielvalstīm, neveiksmīgi (muižniecības pretestības dēļ) mēģināja reformēt zemes aizsardzības sistēmu (modus defensionis), ierosinot atteikties no lēņa karaspēka un pāriet uz algotņu armiju. 1656. gadā hercogs Jēkabs no Sv. Romas impērijas ķeizara Ferdinanda III saņēma impērijas firsta predikātu "Gaišība" (Durchlaucht). Lavierēšanas starp lielvalstīm politika Jēkabam izdevās līdz 1658. gada oktobrim, kad Zviedrijas armija iebruka Kurzemē, sagūstot hercogu ar visu ģimeni. 1658.–1660. gados hercogs bija zviedru gūstā. Hercoga saimniecību pilnīgi sagrāva Krievijas–Polijas–Zviedrijas karš (1653.–1667.). Dēli, pieaugot, atstāja hercogisti, lai Livoniajs bruņniecības tradīcijās veltītu sevi militārajai karjerai aiz robežas: Frīdrihs Kazimirs ar saviem 3 pulkiem karoja Holandē pret Franciju, tam pievienojās arī Karls Jēkabs un Ferdinands, bet Aleksandrs iestājās Brandenburgas armijā (viņš krita 1686. gadā kaujā pret turkiem pie Ofenas. 1678.-1679. gada ziemā Jēkabs saslima ar zobu sakņu sastrutojumu un elpceļu kataru, kas pamazâm pārņēma visu elpošanas orgānu sistēmu. Hercoga darba istaba bija mitra, un vilnas tapetes gar sienâm bija sākušas pelēt un trūdēt, to putekļiem piepildot gaisu un iekļūstot Jēkaba plaušās. Ārsti noteica visdažādākās diagnozes un ārstēja pēc daždažādām receptēm. Bet hercoga stâvoklis kļuva ļaunāks, un beigās viņš sāka klepot asinis. Tagad radās aizdomas par viņa noburšanu, un galma kamariļa norādīja uz Vecmuižas domēna iecirkņa pārzini Magnusu Luftu (arī Luhtu), vienu no hercoga uzticīgākiem ierēdņiem, kurš ar savu nelokāmību un godīgo raksturu bija ieguvis daudzus ienaidniekus. To arestēja, pratināja, spīdzināja un Bauskā sadedzināja uz sārta. Tikai 1681. gada rudenī hercoga galma ārsts Harders uzgāja īsto slimības cēloni un lika pārvietot slimnieku uz saulainu un sausu istabu, bet bija jau par vēlu. 1682. gada Jaungada naktī hercogs mira.


Priekštecis:
Vilhelms
Kurzemes un Zemgales hercogs
1642.-1681.
Pēctecis:
Fridrihs II Kazimirs


Atsauces un paskaidrojumi

  1. Geheimes Staatsarchiv, XX Hauptabteilung, Etatsministerium, 24 b Nr 2, S. 6.
  2. Jēkaba iesniegums hercogam Frīdriham. Emburgā, 1634. g. 8. jūlijā. Fragments. LVVA, 1100. f., 13. apr., 719. l., II sēj.

Literatūra par šo tēmu

  • Juškēvičs J. Kurzemes hercogi un viņu laikmets. – Rīga 1935 (2. pārstrādātais izdevums: Zvaigzne: Rīga, 1993.)
  • Juškēvičs J. Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē. - Rīga, 1931.
  • Dunsdorfs E. Senie stāsti. - Melburna, 1955.
  • Latvijas Vēsture. - izd.Goppers M., Stokholma, 1948.
  • Zalsters A.E. Hercoga Jēkaba burinieki. - Jumava: Ventspils, 2002.
  • Jakovļeva Mārīte. Kurzemes un Zemgales hercogistes vēstures mazpētītās problēmas: Kurzemes hercogu Jēkaba un Frīdriha Kazimira tēlojums historiogrāfijā. // Ventspils muzeja raksti. Nr.1., Ventspils muzejs: Rīga, 2001. 74.-82. lpp. ISBN 9984-643-32-8
  • Jakovļeva M. Kurzemes hercoga Jēkaba attiecības ar Krieviju. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 2005. Nr. 3. 30.–55. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu