Kolhozs

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kolhozs (kr. колхоз), saīsinājums no apzīmējuma kolektīva saimniecība (kr. коллективное хозяйство) - valsts organizēts un kontrolēta lauksaimniecības kolektīva saimniecība PSRS, "viena no sociālistiskā īpašuma formām". Pirmos kolhozus izveidoja jau 1918. gadā, bet masveidā tos organizēti sāka dibināt sākot ar 1928. gadu. Galvenie īpašuma objekti kolhozos bija nedalāmais fonds, tiem piederošās sabiedriskās ēkas, dzīvais un nedzīvais inventārs un kolhozu saražotā produkcija, kas bija kolhoznieku kopīpašums. Valsts zeme tika nodota kolhoziem bez maksas un beztermiņa lietošanā. Kolhoznieku personīgajā īpašumā uz nedalīta kopīpašuma pamata varēja būt individuālā saimniecība (kolhoznieka sēta) un lietošanā piemājas zemes platība (katrai kolhoznieku ģimenei tika iedalīta piemājas zeme un ganību zeme), bet personīgajā īpašumā – dzīvojama ēka, nepieciešamās saimniecības ēkas, noteikts daudzums mājlopu un putnu, kā arī sīkais inventārs. Zemnieku iestāšanās kolhozos bija neoficiāli piespiedu kārtā (zemniekiem, kas nestājās kolhozā, bija lielāks risks tikt pakļautiem politiskām represijām, tiem tika piemēroti lielāki nodokļi), pretestība netika pieļauta (izstāšanās līdz pat 60. gadiem netika pieļauta). Kolhozus vadīja administratīvi no augšas, un biedru kopsapulcei būtiskos jautājumos bija maza teikšana. Faktiski kolhozi savā darbībā pakļāvās vietējai rajona partijas komitejai, pildot republikas un vissavienības plānu.

LPSR kolhozu dibināšana sākās 1946. gadā, kad pirmo kolhozu "Nākotne" nodibināja Jelgavas apriņķa Šķibes pagastā 11 trūcīgie zemnieki. Drīz radās vēl 3 kolhozi: "Dzirkstele" Daugavpils apriņķī un "Uzvara" Valkas apriņķī. 1950. gadā kolektivizācija praktiski bija pabeigta (tā kā kolhozu veidošanās lielāko tiesu nebija brīvprātīga, bet gan administratīvs un varas iestāžu organizēts process, tos nevar uzskatīt par kooperatīviem, kolhoziem nebija arī tādu kooperatīviem raksturīgu iezīmju ka ekonomiskā patstāvība, pašpārvalde un pašfinansēšana). Ārpus lauksaimniecības arteļiem palika tikai 3,5%. individuālo saimniecību:

  • 1948. gada decembrī - 893 kolhozi (10.2% zemnieku saimniecību);
  • 1949. gada jūlijā - 3857 kolhozi (76.7% zemnieku saimniecību);
  • 1949. gada decembrī - 4103 kolhozi (85.3 % zemnieku saimniecību);
  • 1950. gada jūlijā - 4118 kolhozi (90.3 % zemnieku saimniecību);
  • 1950. gada decembrī - 1776 (96.5 % zemnieku saimniecību).
  • 1950. gada jūnijā pieņēma lēmumu par sīko kolhozu apvienošanu.

Kolhozos izaudzētā lauksaimniecības produkcija bija jānodod valstij par zemām cenām. Ģimenes galvenokārt pārtika no pašu piemājas zemē izaudzētā. Pirmajos kolhozu darba gados nekādas peļņas nebija, darba samaksa pirmajos gados bija graudā, t.i. alga bija lauksaimniecības produkcija (nereti visa gada alga bija graudu vai kartupeļu maiss). 01.07.1966. tika ieviesta regulāra ikmēneša darba alga.

60. gadu otrajā pusē iezīmējās pārmaiņas lauksaimniecībā: kolhozi un padomju saimniecības sāka saņemt valsts dotācijas un dažādus atvieglojumus, to saražoto lauksaimniecības produkciju valsts garantēti uzpirka, t.i. nevajadzēja meklēt noieta tirgu u.tml. Rezultātā daļa kolhozu uzplauka, tur strādājošiem cilvēkiem bija labi dzīves apstākļi (vietām pat ievērojami labāki, nekā pilsētās), ciematos cēla daudzdzīvokļu mājas kolhozniekiem (sākot ar 70. gadiem kolhozi saviem biedriem cēla ari tipveida ģimeņu mājas), skolas, kultūras namus un bērnudārzus. Cilvēkiem bija nodrošinātas darba vietas. Daži kolhozi sasniedza visai augstus rādītājus gan ražošanā (bija kolhozi, kuriem bija ļoti spēcīgas ražotnes - konservu rūpnīcas, alus darītavas u.tml.), gan kolhoznieku materiālās labklājības jomā, piemēram, kolhozi „Lāčplēsis” Ogres rajonā (priekšsēdētājs Edgars Kauliņš), „Tērvete” Dobeles rajonā (priekšsēdētājs Viesturs Gredzens) un „Druva” Saldus rajonā (priekšsēdētājs Jānis Blūms).

1990. gadā LR Augstākā padome pieņēma likumu, ka zemi var saņemt lietošanā zemnieku saimniecību ierīkošanai, lai palielinātu lauksaimniecības produkciju valstī. Uz zemi varēja pieteikties bijušie īpašnieki, viņu mantinieki, arī tie, kam agrāk zeme nebija piederējusi. Kolhozus sāka dēvēt par kopsaimniecībām. 1992. gadā līdz ar LR Augstākās Padomes likumu zeme kļuva par privātīpašumu, ko varēja atgūt bijušie īpašnieki, to varēja nopirkt un iegādāties par sertifikātiem - kolhozi pamazām sadalījās sīksaimniecībās, to infrastruktūra un tehnika privatizēta un iekļauta topošajās individuālajās lielsaimniecībās, vai izpārdota.

Skat. arī kolektivizācija

Literatūra un avoti par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 240. lpp.
  • Bleiere Daina. Kolhozi Latvijā 1949.-1953. gadā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1999. Nr.4., 104.-117. lpp.
  • Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013. ISBN 978-9984-33-372-4

Resursi internetā par šo tēmu