Kursenieki

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kursenieki (kurs. Kursenieki, Kāpenieks) - Kuršu kāpas iedzīvotāji, kuršu pēcteči. Morfoloģiskās struktūras un fonētiskās sistēmas ziņā, kā arī leksikas pamatfondā kursenieku valoda ļoti maz atšķiras no latviešu valodas, resp. tās DR Kurzemes izloksnēm (kursenieku valoda kāpu ziemeļos ir tuva dienvidrietumu Kurzemes valodai, bet dienvidu virzienā pakāpeniski tuvojas tāmiskajām izloksnēm), taču tajā trūkst daudz kā no tās kultūrleksikas, kas lietojama latviešu valodā, kā vietā parasti ir vai nu leišu, vai vācu vārdi. Paši Kuršu kāpu iedzīvotāji nekad nav sevi uzskatījuši par latviešiem un latviešu valodu par savu kultūras valodu. Tā kā Kuršu kāpu iedzīvotāji vienmēr bijuši politiski un, galvenais, teritoriāli ar citu valodu starpniecību atšķirti no pārējām latviešu apdzīvotajām zemēm; tad varam runāt par patstāvīgu valodu, kas runāta Kuršu kāpās.[1] XV gs. otrās puses avotos parādās kursenieku kāpu ciemu nosaukumi: Nida (1457.), Sarkava (1497.), Kunce un Karveite (1595.). Rakstītos avotos kā pastāvīga Kuršu kāpu iedzīvotāju populācija pirmo reizi minēta XVI gs., bet to valoda pirmo reizi aprakstīta P. Einhorna “Historia Lettica” (1649.). J.Endzelīns atzinis, ka: “īstenībā tie nav latvieši, bet seno kuršu pēcnieki.”[2] Kā klasiska zvejnieku kultūra, kursenieki pārtika no zvejas, zvejodami tomēr vairāk marē, nekā jūrā, kādēļ arī ciemi ierīkoti pie mares krasta. Kaut jaunākos laikos sadzīvē vairāk lietojuši vācu valodu, zvejojot viņi runājuši tikai kursiski - bijis ticējums, ka vāciski runājot, zivis lāgā neķeroties.[3] Zemkopība bijusi tikai Rasitē. Rudeņos un pavasaŗos pār šīm kāpām lido liels daudzums gājputnu, to starpā arī lieli vārnu bari, kursenieki ar tīkliem tās ķēruši pārtikai. Veikls ķērējs sagūstījis dienā līdz simtam un pat vēl vairāk vārnu. Saķertās vārnas tikušas ēstas, pārdotas un arī iesālītas priekšdienu vajadzībām, bet to spalvas lietotas spilvenu taisīšanai. Saķertās vārnas nogalinātas, vai nu sadragājot galvu, vai arī sakožot to ar zobiem (šī paraduma dēļ vācieši kurseniekus dēvējuši par „Kräjebieters”, t. i. vārnu kodējiem. XX gs. sākumā kursiski vēl runājuši aptuveni 3000 cilvēku Nidā, Preiļos, Pērvelkā, Šatenurtē, Bommelsvitē (Klaipēdas priekšpilsētā), Melnragā, Karkelbekā, Nimmerzatē, Immerzatē, Jodkrantē un Kretingā.[4] Otrajam pasaules karam beidzoties, lielākā daļa kursenieku tika deportēti vai nu uz okupēto Vāciju, vai uz Sibīriju, bet to ciemi daļēji nopostīti, daļēji ienācēju apdzīvoti. Asimilējušies XX gs. vidū un otrajā pusē, - mūsdienās sastopami vairs tikai daži kursenieku pēcteči, kas daļēji atceras vēl savu valodu.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Vanags P. Kursenieki un to valoda Latvijas un latviešu pētījumos un publikācijās. - liis.lv
  2. A. Prof. J. Endzelīns par kuršiem un prūšu leišiem. // Latvijas Vēstnesis, 1920, Nr.28.
  3. Kuršu kāpu folklora. / Prof. P. Šmita redakcijā. - Rīgā, 1933.
  4. Kuršu kāpu folklora. / Prof. P. Šmita redakcijā. - Rīgā, 1933.

Literatūra

  • Latviešu konversācijas vārdnīca. 10. sēj. Rīga: A.Gulbis, 1933-1934, 19050-19051.
  • Plāķis J. Kursenieku valoda. // Acta universitatis Latviensis, 1927, XVI, 33-124. lpp.
  • Kuršu kāpu folklora. / Prof. P. Šmita redakcijā. - Rīgā, 1933.
  • Endzelīns J. Par kurseniekiem un viņu valodu. // Burtnieks, 1931, XII, 1102-1108 (Darbu izlase. III sēj. 1. daļa. Rīga: Zinātne, 1979, 571-578).
  • Plāķis J. Kursenieki jeb Kuršu kāpu iedzīvotāji. // Universitas, 1933, Nr. 2, 17-18. lpp.
  • Plāķis J. Baltu tautas un ciltis. // Latvieši. Rakstu krājums. - Valters un Rapa, Rīga, 1930
  • Plāķis J. Kuršu kāpas un kursenieki. // Senatne un Māksla, 1937, II, 151-160. lpp.
  • Kursīte J. Kuršu kāpu kursenieki. // Diena, 23.09, 16.lpp.
  • Kursīte J. Pierobežas stāsti. // Māksla Plus, 2004, Nr.5, 78.-80.lpp.
  • Kursīte J. Latvieši un kursenieki. // Latvijas Vēstnesis, 26.11.2004.
  • Kursenieki mainīgajā pasaulē. / sast. un red. Janīna Kursīte. - Latvijas Universitātes apgāds, Rīga, 2007.; ISBN 9984802671

  • Morkūnas K., Sabaliauskas A. Kursiy Neringos Žveju lietuviu tarme ir lietuviu kalbos itaka šiu žveju latviu kalbai. // Lietuviu kalbotyros klausymai. T. II. Vilnius, 1959
  • Kiseliūnaite D. Kuršiu nerijos kuršininku kalbos ir etninio identiteto klausimai. // Baltistica, T. XXX (2), 1995, 59-64.

  • August Ambrassat. Die Provinz Ostpreußen. - Frankfurt am Main, 1912
  • Endzelin J. Über die Nationalität und Sprache der Kuren. // Finnisch-Ugrische Forschungen. XII, 1912
  • Wilhelm Gaerte. Urgeschichte Ostpreussens. - Königsberg, 1929
  • Kurt Forstreuter. Die Entwicklung der Nationalitätenverhältnisse auf der Kurischen Nehrung. / Altpreußische Forschungen. - 1931, S. 239–261
  • Hans Mortensen, Gertrud Mortensen. Die Besiedlung des nordöstlichen Ostpreußens bis zum Beginn des 17. Jahrhunderts. - Leipzig, 1938
  • Heinrich A. Kurschat. Das Buch vom Memelland. - Siebert, Oldenburg, 1968
  • Richard Pietsch. Fischerleben auf der Kurischen Nehrung dargestellt in kurischer und deutscher Sprache. - Camen, Berlin, 1982
  • Nehrungskurisch. Sprachhistorische und instrumentalphonetische Studien zu einem aussterbenden Dialekt. / Wolfgang P. Schmid (Hrsg.) - Stuttgart, 1989
  • Richard Pietsch. Deutsch-Kurisches Wörterbuch. - Nordostdeutsches Kulturwerk, Lüneburg, 1991
  • Ulrich Tolksdorf. Fischerei und Fischerkultur in Ostpreußen. - Heide, Holstein, 1991
  • Richard Pietsch. Bildkarte rund um das Kurische Haff. - Nordostdeutsches Kulturwerk, Lüneburg, 1994
  • Wolfgang P. Schmid. Nehrungskurisch. Ein sprachhistorischer Überblick. - Steiner, Stuttgart, 1999; ISBN 3-515-07475-9

Resursi internetā par šo tēmu