Kurzemes hercogiste

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kurzemes hercogiste (vc. Herzogtum Kurland) - viens no 1. Pasaules kara beigu posmā veidotajiem, taču nerealizētajiem projektiem par Baltijas guberņu atdalīšanu no sabrukušās Krievijas impērijas un jaunas valsts izveidošanu mūsdienu Latvijas teritorijā: Kurzemes vācbaltiešu grupas projekts 1918. gada rudenī (karā sakautajai Krievijas impērijai sabrūkot) par Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogu titula un lēņa atjaunošanu, šo titulu piedāvājot Vācijas impērijas ķeizaram Vilhelmam II.

1917. gada decembra sākumā vācbaltiešu grupa – barons Aleksandrs fon Rādens, barons Karls fon Manteifels un grāfs A.Keizerlings – izvirzīja ideju par Kurzemes pievienošanu Prūsijai vai Vācijai kā provinci.[1] 5 dienas pēc Brest-Ļitovskas miera līguma parakstīšanas 1918. gada 8. martā Jelgavā notika Kurzemes paplašinātā landtāga sēde, ko atklāja okupācijas pārvaldes šefs fon Goslers. Pieņēma baronu Rādena, Manteifela, O.Fitinghofa, R. fon Grothusa, firsta V.Līvena, M.Līvena, ģenerālsuperintendanta A.Bernevica, advokāta O.Lēca un A.Vēžinieka lūgumu „Ķeizara un Ķēniņa Mājestātei, lai viņam visžēlīgi labpatiktu labvēlīgi pieņemt Kurzemes hercoga kroni sev un saviem pēcnācējiem“.[2] 15. martā Vilhelms II atzina Kurzemes hercogisti par „brīvu un patstāvīgu valsti“, un izteica gatavību Vācijas vārdā ar to slēgt līgumus ciešas saimnieciskas un militāras sadarbības nodrošināšanai. Tūlīt pēc neatkarības atzīšanas baroni Arveds fon Hāns, R.fon Grothuss, Šmits, Fitinghofs, Makss Līvens un firsts Vilhelms Līvens iesniedza Kurzemes zemes padomei ierosinājumu pieprasīt Austrumu frontes virspavēlniecībai kompensēt okupācijas varas nodarītos zaudējumus. Vācijas armijas austrumu frontes virspavēlniecība ignorēja gan šo prasību, gan pašu hercogistes projektu, kas tā arī palika uz papīra.[3]

Redzot, ka projekts nav realizējams, daļa tā atbalstītāju pievienojās t.s. Baltijas valsts izveidošanas projekta iniciatoru grupai, bet citi turpināja meklēt iespējas izveidot hercogisti (skat. Strika sazvērestība), līdz kļuva skaidrs, ka Latvijas Republika ir stabila un nekāds separātisms nav iespējams.

Atsauces un piezīmes

  1. Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 236. lpp.
  2. Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 278. lpp.
  3. Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 279. lpp.

Literatūra par šo tēmu

  • Bērziņš P. Kas īstenībā vadīja daudzo pretinieku uzbrukumus mums? // Militārais apskats. 1934., Nr.11., 2069.-2076. lpp.
  • Bērziņš P. Kas īstenībā vadīja daudzo pretinieku uzbrukumus mums? // Militārais apskats. 1934., Nr.12., 2211.-2218. lpp.