Latviešu strēlnieki

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
strēlnieku bataljonu kareivja krūšu nozīme

Latviešu strēlnieki (angl. latvian riflemen, vāc. Lettische Gewehrschützen, kr. латышские стрелки) - Krievijas impērijas armijas no Kurzemes un Vidzemes guberņu iedzīvotājiem (lielāko tiesu latviešiem) komplektētas karaspēka daļas I Pasaules kara laikā (1915.-1917.), pakļautas Ziemeļrietumu frontes, vēlāk Ziemeļu frontes pavēlniecībai.

1915. gada 1. augustā Krievijas impērijas Ziemeļrietumu frontes pavēlnieks ģenerālis Mihails Aļeksejevs izdeva pavēli Nr.21370 par latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu.[1] Vasarā un rudenī no brīvprātīgajiem, mobilizētajiem un no citām karaspēka daļām pārceltajiem latviešiem tika saformēti 8[2] latviešu strēlnieku bataljoni (1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons, 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons, 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljons, 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons, 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljons, 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljons, 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljons). Latviešu strēlnieku bataljoni tika veidoti ar tādu aprēķinu, lai šīs vienības būtu pietiekoši patstāvīgas un spētu pašas ātri pārvietoties, kā arī lai viņas nepieciešamības gadījumā varētu piekomandēt pulkam vai divīzijai konkrētu uzdevumu veikšanai noteiktā laika periodā. 1915. gada 19. jūlijā apstiprinātie Krievijas impērijas armijas "Pagaidu noteikumi par latviešu strēlnieku bataljoniem" definēja šo vienību galvenos uzdevumus: atvieglot Baltijā operējošajam Krievijas karaspēkam izlūku un sakaru dienestu, kā arī segt uzbrukumu laikā lielāku vienību flangus. Ziemeļrietumu frontes štābā Sedļecā kapteinis Kārlis Baltiņš sastādīja latviešu strēlnieku bataljonu štatu sarakstu, par paraugu ņemot tipveida Sibīrijas strēlnieku bataljonu (skat. latviešu strēlnieku bataljons).

Karavīru dienesta pakāpes bija sakārtotas 3 pamatgrupās un attiecīgajā padotības kārtībā. Kareivju un apakšvirsnieku līmenī nākošās dienesta pakāpes varēja iegūt pēc attiecīga apmācību kursa vai arī par teicamu dienestu, kā arī par kaujas darbībā veiktajiem varoņdarbiem (vairāki izcili latviešu strēlnieku vienību karavīri, saņemot visus četrus Sv.Jura krustus, 1917. gada vasarā bez attiecīgās izglītības ieguva pirmo virsnieka pakāpi, jo par katru šo apbalvojumu piešķīra nākošo dienesta pakāpi).

No 1915. gada oktobra latviešu strēlnieki piedalījās kaujās Rīgas frontē pie Smārdes, Slokas, Ķemeriem (1915.). 1916. gada oktobrī bataljonus pārformēja par pulkiem un izveidoja 2 brigādes (~30 000 strēlnieku). Pulki izcīnīja kaujas pie Ķekavas (03.-07.1916.), Nāves salas (04.-09.1916.), Tīreļpurvā pie Ložmetējkalna (Ziemassvētku kaujas), pie Mazās Juglas (09.1917.). Pēc februāra revolūcijas latviešu strēlnieku (no kuriem visi bija 1905. gada revolūcijas aculiecinieki, bet daudzi arī līdzdalībnieki) vairākums nostājās revolucionārās pozīcijās un apsveica patvaldības gāšanu. 1917. gada aprīlī izveidojās Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja (Iskolastrels). 1917. gada maijā latviešu strēlnieku pulku delegātu 2. kongresā pieņēma LSD piedāvāto rezolūciju, izsakot neuzticību Krievijas Pagaidu valdībai. Piedalījās Iskolata republikas izveidošanā un bija tās bruņoto spēku kodols. Tūlīt pēc 1917. gada Oktobra apvērsuma, strēlnieku pulki lauza zvērestu demokrātiskās Krievijas valdībai un pārgāja lielinieku pusē. Novembra beigās 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks tika pārdislocēts uz Petrogradu, pildīt galvaspilsētas garnizona dienestu, bet jaunās lielinieku valdības apsardzei tika saformēta latviešu strēlnieku pulku apvienotā rota. Sākoties Vācijas impērijas armijas uzbrukumam 1918. gada februārī, latviešu strēlnieku pulki bija spiesti atkāpties uz Iekškrieviju (aptuveni 12 000 dezertēja un palika Vidzemē, kur nonāca vācu gūstā).

1918. gada martā 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks tika nosūtīts uz Dienvidu fronti, kur piedalījās cīņās pret Kaļedina armiju, bet 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks un viens 4. pulka bataljons tika nosūtīts uz Baltkrieviju, kur piedalījās Dovbora-Musņicka sacelšanās apspiešanā. Sekojot Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī KSFPR valdība izdeva rīkojumu par Latviešu strēlnieku pulku demobilizāciju. Aptuveni 10 000 bijušo strēlnieku izklīda Krievijas plašumos, meklējot savus tuviniekus, kas turp bija devušies bēgļu gaitās (vēlāk daļa no šiem bijušajiem strēlniekiem iesaistījās t.s. latviešu baltajos strēlniekos), vai iesaistoties Krievijas pilsoņu karā. Retais, riskējot ar dzīvību, atgriezās okupētajā Latvijā. 13. aprīlī tika izsludināta latviešu strēlnieku pulku veidošana Strādnieku un zemnieku Sarkanajā armijā, izveidojot jaunas t.s. sarkano latviešu strēlnieku vienības.

Veco latviešu strēlnieku pulka karavīru pilnsapulci sasaucot 1923. gada novembrī, tika noteikts, ka par latviešu strēlniekiem tiek atzīti tikai tie, kas sastāvējuši pulkos līdz 1917. gada 1. oktobrim.

Skat. arī:

  1. Государственный Военно-исторический архив Российской Федерации, 2003 ф., 2 оп., 323 д., 193 л.
  2. Kopā bija 9 bataljoni, jo tuvākajā laikā Tērbatā izveidoja arī rezerves bataljonu.

Literatūra un avoti par šo tēmu

  • Latvijas Valsts Vēstures arhīvs, 5434. fonds
  • Latviešu veco strēlnieku biedrības izdotais žurnāls „Latviešu strēlnieki”
  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 119. lpp.
  • Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 172.-173. lpp.
  • Auzāns A. Latvju strēlnieku vasaras kaujas 1916. gadā. Militārais apskats. 1932., Nr.3., 431.-442. lpp.
  • Auzāns A. Jūlija kauju ievadījums. // Militārais apskats. 1932., Nr.4., 619.-629. lpp.
  • Auzāns A. Sagatavošanās jūlija kaujām. // Militārais apskats. 1932., Nr.6., 1021.-1030. lpp.
  • Auzāns A. Kādas asiņainas traģēdijas noslēgums. Jūlija kauju nozīme. // Militārais apskats. 1934., Nr.12., 2272.-2280. lpp.
  • Auzāns A. Latvju cīņas pasaules karā. // Militārais apskats. 1932., Nr.8., 1403.-1415. lpp.
  • Auzāns A. Tēvuzemes brīvestību pirksim mēs ar asinīm. // Militārais apskats. 1933., Nr.5., 774.-782. lpp.
  • Bangerskis Rūdolfs. Mana mūža atmiņas. - Kopenhāgena: 1958.
  • Bangerskis R. Latviešu strēlnieki un viņu nozīme. // Militārais apskats. 1933., Nr.1., 6.-16. lpp.
  • Bērziņš V. Latviešu strēlnieki – drāma un traģēdija. - Rīga, 1995.
  • Dozīts K. Latviešu strēlnieks un viņa divīzija. // Sarkanā Zvaigzne. 1921., Nr.3./4.
  • Hartmanis Jānis. Latviešu strēlnieku ugunskristības 1915. gada 12. oktobrī. // Tēvijas sargs. 2005., Nr.9., 28.-29. lpp.
  • Hartmanis Jānis. Latviešu strēlnieki 1916. gada 8. marta Ķekavas kaujā. // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. Nr.7., Rīga, 2006, 52.-82. lpp.
  • Hartmanis Jānis. Aizmirstie karavīri : Latviešu strēlnieki Ķekavas kaujā. - Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmija: Rīga, 2009. 114 lpp. ISBN 978-9984-39-870-9
  • Jēkabsons Ēriks. Latviešu strēlnieku bataljonu izveidošana 1915. gada vasarā. // Tēvijas sargs. 2005., Nr.7., 28.-29. lpp.
  • Karstiņš Jānis. Latviešu strēlnieku vēsture, 1915-1920. - Zinātne: Rīga, 1970. - 694 lpp.
  • Kļaviņš. Strēlnieki Nāves salā. // Militārais apskats. 1933., Nr.3., 371.-375. lpp.
  • Latviešu strēlnieki; literatūras rādītājs. / sast. O.Puce, O.Straumite. - Rīga, 1972. - 131 lpp.
  • Latviešu strēlnieki mūžības gaismā. / sast.i Goldmanis J. un Mednis E. - Strēlnieks, 1953. - 237 lpp.
  • Latviešu strēlnieku vēsture. / red. J.Krastiņš - Rīga, 1970.
  • Latvija Pirmā Pasaules kara laikā. red. V.Bērziņš - Rīga, 1987.
  • Memenis A. Strēlnieki : Latviešu strēlnieki I pasaules kar̦ā. - Junda: Rīga, 1995. - 245 lpp.
  • Mednis E. Kas veco strēlnieku daļai lika izdarīt vēsturisko kļūdu? // Militārais apskats. 1932., Nr.3., 472.-479. lpp.
  • Ozoliņš J. Īss pārskats iz 7-tā Latv. strēlnieku pulka dzīves un frakciju darbības no 1. janv. līdz 1. jūl. 1919. g. // Strēlnieks. 1920., Nr.3./4.
  • Peniķis Mārtiņš. Pasaules karš 1914., 1915. un 1916. gadā, un Latviešu strēlnieku bataljonu – pulku cīņas. - Rīga, 1939.
  • Porietis J. Strēlnieku leģendārās gaitas. - ASV, 1968.
  • Peniķis M. Valmieriešu cīņas 1919. gada pavasarī. // Militārais apskats. 1932., Nr.5., 811.-823. lpp.
  • Vācietis Jukums. Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme. - Rīga, 1989. (1. Pleskava, 1922.; 2. Pleskava, 1924.)
  • Čapenko A. Baltie un sarkanie latviešu strēlnieki pilsoĦu karā Krievijas ziemeĜos 1918. – 1920. // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. II. – Rīga, 2001. – 85. – 93. lpp.
  • Zellis K. Mūžības skartie: Latviešu strēlnieka tēls Latvijas kolektīvajā atmiņā. // Latvijas Vēstures institūta Žurnāls ◆ 2014 Nr. 4 (93)
  • Caune Andris. Latviešu strēlnieku bataljonu organizēšana un to pirmo cīņu attēlojums 1915. gada pastkartēs. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 2005., Nr4., - 136.-148. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu