Lielo Seldžuku impērija

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dawlat-i Saljūqiān
Seldzuku erglis.png
pastāv 1037-1194
galvaspilsēta
  • Isfahana
  • Nīšābūra
  • Damaska
valdnieki
  • Seldžuks
  • Izraēls
  • Togruls
  • Alps Arslans
  • Maliks
  • Barkjaruks
  • Maliks II
  • Muhameds I Tapars
  • Sandžars
  • Togruls III
Seljuk Empire map.jpg

Lielo Seldžuku impērija, Seldžuku valsts jeb Seldžukīdu impērija (pers. دولت سلجوقیان – Dawlat-i Saljūqiān; an. (Great) Seljuk Empire, vc. Großseldschukenreich, fr. (Grand) Empire Seldjoukide, kr. Сельджукская империя) – seldžuku izveidota lielvalsts Centrālāzijas dienviddaļā (mūsdienu Afganistāna, Irāna, Irāka) viduslaikos, laikā no 1037. līdz 1194. gadam, kurā valdīja Seldžukīdu dinastija.

Ap 985. gadu oguzu kiniku cilts sava beka Seldžuka (Seljuk beg, ~902-1009), vadībā pameta zemes Ziemeļkaspijas stepēs un devās ar saviem lopu bariem uz dienvidiem, kur uzslēja savas teltis Sirdarjas labajā krastā, netālu no Džendas pilsētas. Tiem sekoja arī vairāki citi oguzu klani. Sākotnēji šo konglomerātu veidoja 24 ciltis un klani (kiniki, bajunduri, ivas, saluri, afšari, bektili, bajati, imuri, jazgiri, kara-bulaki, alka-bulaki u.c.), vēlāk tiem pievienojās arī kipčaku u.c. tjurku klani, izveidojot t.s. seldžuku (seljuklar) ordu.

Nostiprinājies Sirdarjas baseina lejtecē, kur seldžuki turpināja savu nomadisko dzīvesveidu, pamazām apgūstot arī zemkopību un vietsēdību, Seldžuks un tā tuvākie līdzgaitnieki, cilšu aristokrātija, pieņēma sunnītu islamu. Pēc Seldžuka nāves 1009. gadā par beku kļuva tā vecākais dēls Izraēls (Arslan Isra'il bin Seljuk, 991-1032), kam palīdzēja viņa brāļi Mikails (Mikail ibn Seljuk, ?-1037) un Musā (Musa ibn Seljuk, ?-~1034), turpinot dinastiju. 1055. gadā pats kalīfs, kurš bija zaudējis reālo varu, un pat troni Bagdādē, taču saglabājis garīgās autoritātes statusu, aicināja vpalīgā Togrul-beku, kurš seldžuku armijas priekšgalā ielauzās Mezopotāmijā, ieņēma Bagdādi un padzina pēdējo Buīdu. Pateicīgais kalīfs piešķīra Togrulam sultāna, kā arī Austrumu un Rietumu valdnieka titulu. Bez tam Togruls apprecējās ar īstenticīgo valdnieka meitu. Togrulam jau bija 70 gadi, bet viņa vara pletās no Amudarjas līdz Eifratai. Varu viņš 1063. gadā nodeva sava brāļa, Čagri-beka dēlam Alpam Arslanam (Diya ad-Dunya wa ad-Din Adud ad-Dawlah Abu Shuja Muhammad Alp Arslan ibn Dawud, 1030-1072). Arslans bija talantīgs karavadonis, kā arī pietiekami saprātīgs, lai nejauktos civilās pārvaldes lietās, ko uzticēja savam lielvezīram, persietim Nizamam al Mulkam (Abu Ali Hasan ibn Ali Tusi, Nizam al-Mulk, 1018-1092), kurš vadīja valsts iekšpolitiku arī Arslana dēla laikā, ar saprātīgu pārvaldi veicinot Lielo Seldžuku impērijas uzplaukumu.

Impērijas administratīvi teritoriālo dalījumu veidoja pašu Seldžukīdu valdījumi, sadalīti provincēs, kuras pārvaldīja lielvezīra kanceleja un vietvalži, kā arī vasaļprovinces, kuras sultāna vārdā pārvaldīja vietējie valdnieki. Valsts pārvaldes struktūra bija mantota no Samanīdu un Gaznevīdu sultanātu parauga: valsts galva bija sultāns, kura vara bija Dieva dota, otrā persona valstī bija lielvezīrs, kuram pakļāvās valsts padome, t.s. Lielais divāns, un mazie divāni, nozaru pārvaldes kancelejas: divan-i išraf ve memalik, divan-i arz u.c. Piemēram:

  • Divan-i tugra ve inša – šī divāna ierēdņu pamatuzdevums bija sultāna rīkojumu un pavēļu, kā arī citu valstisku dokumentu sagatavošanu, diplomātiskās sarakstes, sarakstes ar vasaļiem un vietvalžiem u.tml. sagatavošana. Dokuments ieguva spēku, tiklīdz to bija apzīmogojis dīvāna vadītājs.
  • Divan-i zimam ve istifa – šī divāna ierēdņu pamatuzdevums bija finanšu kārtošana, ienākumu un izdevumu uzskaite, budžeta veidošana, nodokļu noteikšana un iekasēšana utt.
  • Divan-i išraf ve memalik – šī divāna ierēdņu pamatuzdevums bija galma un galvaspilsētas un provinču galvaspilsētu pārvaldes ierēdņu kontrole, ziņu par iekšpolitisko stāvokli valstī vākšana.
  • Divan-i arz – šī divāna ierēdņu pamatuzdevums bija bruņoto spēku personālsastāva uzskaite, algu izmaksas, apģērba, bruņojuma, ieroču un furāžas sagāde u.tml. armijas saimniecības jautājumi.

Pavalstnieku pamatmasu veidoja vietējās indoirāņu tautas, kā arī no ziemeļiem ienākušās arābu un tjurku ciltis, kurās bija spēcīgas tradicionālās klanu un dzimtu saites un iekšējā sociālā struktūra. Valdošā reliģija bija islams (sunnītisms). Otra visizplatītākā reliģija bija zoroastrisms, mazākā skaitā bija saglabājušās kristiešu kopienas. Lielajās pilsētās - it sevišķi Hamadanā, Isfahānā un Širazā, kā arī Maveranahras pilsētās, - bija visai daudzskaitlīgas un ietekmīgas ebreju kopienas. Uz zoroastrismu, kristietību un jūdaismu valsts vara raudzījās kā uz aizbilstamajiem, t.i. šo kultu piekopšana bija legāla, to sekotāji apvienoti kopienās ar zināmu pašpārvaldi. Kristieši, ebreji un ugunspielūdzēji juridiski bija otršķirīgi pavalstnieki ar smagāku nodokļu slogu un mazākām sociālās karjeras iespējām.

Īpaša nozīme reģiona saimniecībā bija pilsētām, kas bija apgabala vai novada administratīvie, kā arī finanšu un ekonomikas centri. Pilsētbūvniecībā bija nostiprinājusies trīsdaļīga struktūra urbānās vides veidošanā, t.i. pilsētas lielāko tiesu sastāvēja no: citadeles (kuhendiz vai ark), mūru ieskautas iekšpilsētas (šahristāna) un mūru ieskautas ārpilsētas (rabata), kur katrai pilsētas daļai bija sava sociāla loma. Citadelē atradās garnizons un administratīvais aparāts, savukārt centrā un piepilsētā dzīvoja tirgotāji un amatnieki, atradās to noliktavas un darbnīcas. Blīva apbūve, pilsēta sadalīta kvartālos ar savu pašpārvaldi. Katrā lielākā apdzīvotā vietā viens vai vairāki tirgus laukumi, kur katru pārraudzīja tirgus uzraugi, pārbaudot lai preces kvalitatīvas, trauki tīri un produkti svaigi, ievēroti svari un mēri, lai nekrāptos. Ap pilsētām pletās priekšpilsētas, kuras veidoja augļu dārzi, villas, ganības, sakņu un graudaugu sējumi, apūdeņošanas kanālu tīkls. Pašās pilsētās amatnieki un tirgotāji bija kooperējušies apvienībās, kurām bija liela ietekme ne tikai saimnieciskajā, bet pat politiskajā dzīvē. Arī pilsētas kvartālu vecākie bija nozīmīgas personas, ar kurām bija spiesta rēķināties militārā un administratīvā elite, kaut īsti autonomas pašpārvaldes vēl pilsētās nebija, tā tikai veidojās.

Sastopami praktiski visi zināmie tā laika amatniecības veidi. Uzraudzīti tirdzniecības ceļi, organizēti apkaroti karavānu laupītāji. Tirgotāju karavānas ceļoja pa visu tajā laikā zināmo pasauli, no Senās Ķīnas līdz Andalūzijai. Lauksaimniecībā augsti attīstīta irigācija. Plašas teritorijas bija atņemtas pustuksnesim ar kanāliem, kas nodrošināja augļu dārzu un graudaugu sējumu apūdeņošanu. Zālāju stepes un pustuksnešus apgabalus apdzīvoja tjurku nomadu ciltis, kas nodarbojās ar lopkopību un deva armijai rekrūšus. Iestājoties mieram un likuma varai, impērijā vērojams kultūras dzīves, it sevišķi dzejas, jurisprudences, arhitektūras un medicīnas uzplaukums. Neraugoties uz visai īso pastāvēšanas laiku un to, ka Seldžukīdu vara nomalēs bija visai nosacīta, impērijas zemēs un pat kaimiņu pierobežas apvidos XII gs. vērojami vienoti procesi kultūras attīstībā, kas it īpaši izpaudās arhitektūrā: viena stila celtņu, būvēšanas paņēmienu, dekoratīvo rotājumu izplatīšanās. Šī kopība ļauj mākslas vēsturniekiem runāt par sava veida īpašu "seldžuku stilu" vai "seldžuku ietekmi", kas hronoloģiski un ģeogrāfiski pat izgāja ārpus Seldžuku valsts pastāvēšanas rāmjiem. Izglītība koncentrējās medresēs kā arī mājas izglītības kopās, kas veidojās spilgāko intelektuāļu namos. Medreses uzturēja tām piešķirtie zemes īpašumi.

Reģionā vairs bija tikai trīs lielvalstis, kas spēja stāties pretī seldžukiem: Bizantijas impērija un Ēģiptes Fatimīdu kalifāts rietumos, Karahanīdu valsts austrumos. Taču interesanta ir seldžuku ārpolitika, kas bija vērsta uz pastāvīgu sīku karadarbību pierobežā, taču nemēģināja šīs kaimiņvalstis sagraut pilnībā – seldžukiem bija nepieciešams pastāvīgs karš uz robežām, lai emīri un karavīri varētu gūt laupījumu. Grūtības radīja augstdzimušo vasaļu separātisms, piemēram, Kermanas sultanāta - Provinci persijā, - kuras pārvaldīšana bija uzticēta Kavurd-bekam un tā pēcnācējiem, dumpis 1067. gadā, kas ar lielām grūtībām tika apspiests (tomēr turpinot šim Seldžukīdu atzaram valdīt šajā provincē līdz pat 1187. gadam). Arslana valdīšana aprāvās 1072. gadā, kad viņš savas armijas priekšgalā iebruka Karahanīdu valstī, taču tūdaļ pēc pārcelšanās pār Amudarju, viņu 15. decembrī nogalināja pratināšanas laikā kāds sagūstīts ieņemta cietokšņa komandants.

Seldžuku karaspēks atgriezās Mevrā, kur tronī kāpa sultāna dēls Džalals (Jalal al-Dawla Mu'izz al-Dunya Wa'l-Din Abu'l-Fatḥ ibn Alp Arslan, 1055-1092), kronējoties ar vārdu Maliks un titulu šahs (Malik-shah). Viņa valdīšanas laiks (1072-1092) sakrīt ar Seldžuku lielvalsts lielāko uzplaukumu un varenību. Šahs Maliks bija izteikts sava tēva dēls, talantīgs karavadonis, taču nejaucās civilās pārvaldes lietās. Ziemeļaustrumos viņš iekaroja Maveranahru un piespieda Karahanīdus atzīt sevi par tā vasaļiem, dienvidos iegrožoja karmatu Bahreinas valsts ambīcijas, rietumos pievienoja saviem valdījumiem Sīriju, kur izveidoja t.s. Sīrijas sultanātu (1074-1118), bet Mazāzijā t.s. Rumas sultanātu (1077-1308) kā provinces, kurās emīri var gūt slavu pastāvīgajos pierobežas karos. Tā kā nebija neviena ārēja spēka, kas apdraudētu robežas, šahs Meliks, par spīti sava vezīra protestiem, izvēlējās ietaupīt uz armijas rēķina, samazinot tās sastāvu no 400 000 uz 70 000 vīru, kā arī atsacījās no ārējās un iekšējās izlūkošanas dienesta. Nākotnē šī izvēle ietekmēja valsts likteni.

Pēc viņa nāves 1092. gada 19. novembrī, valsti pārņēma jukas. Kā lielākajā daļā tā laika Centrālāzijas zemju, arī Seldžuku lielvalstī nebija ar likumu noteikta troņa mantošanas kārtība – sākās cīņa par troni starp četriem šaha dēliem. Kā patstāvīga province jeb vasaļvalsts izveidojās t.s. Irākas sultanāts (1092-1194).

Tūdaļ pēc Malika nāves varu galmā sagrāba viņa atraitne, Karahanītu princese Turkan-hatuna (Terken khatun, ?-1094), aizstāvot sava mazgadīgā dēla Mahmuda (Nasir ad-Dunya wa-d-Din Mahmud (I) bin Malikshah 1088-1094) intereses. Nelaiķa armijas priekšgalā viņa devās uz Isfahanu, kur esošais divpadsmitgadīgais Barkjaruks (Abu al-Muzaffar Rukn ud-Din Barkyaruq ibn Malikshah, 1080-1105) ar nedaudzajiem tam uzticīgajiem emīriem bēga uz Reju, kur tā piekritēji viņu pasludināja par sultānu. Valstī iestājās divvaldība. 1094. gadā Barkjaruka armija sagrāva pretiniekus, un aplenca Isfahānu – aplenkuma laikā mira Turkan-hatuna, bet mazliet vēlāk, novembrī, no bakām mira arī Mahmuds I. Pēc uzvaras Bagdādes kalifs piešķīra Barkjarukam investitūru uz sultāna titulu.

Tomēr Barkjaruka valdīšanas gadi pagāja tā izmisīgā cīņā par varu ar brāļiem, kuri arī pretendēja uz troni. Visnopietnākais viņa pretinieks bija Gjandžu vietvaldis Azerbaidžānā Muhameds Tapars (Muhammad Tapar, pilnā vārdā Ghiyat ad-Duniya wa ad-Din Abu Chudsha Muhammad bin Malikshah, 1082-1118), kurš 1099. gadā uzsāka atklāt cīņu par troni. Pēc tam, kad viņam izdevās ieņemt Reju, kalifs lika aizlūgt par Muhamedu hutbu kā par valdnieku. Brāļu karš turpinājās ar mainīgiem panākumiem, līdz, galu galā, 1104. gadā abi naidnieki noslēdza mieru un vienojās, ka Muhameds Tapars būs valsts rietumdaļas sultāns, bet Barkjaruks – virssultāns.

Iekšējās jukas paņēma visus valsts spēkus un pilnībā apstājās jebkādi ārējie kari, tātad arī kara laupījuma ieplūšana. Ja valsts pastāvēšanas sākumposmā no tjurkiem komplektējās armijas vadība un svarīgākie galma amati, arī armija pamatā sastāvēja no regulārās tjurku kavalērijas - vasaļu karaspēka un algotņiem, - kas nodrošināja tjurku cilšu emīru lojalitāti tronim, tad pēc Horasanas iekarošanas un centralizēta valsts aparāta izveidošanas tjurku vadoņus sāka no varas atstumt. Valsts pārvaldes aparāta ierēdņi, kas lielāko tiesu bija persieši, ar sultāna svētību sāka pārcelt oguzu ciltis no centrālajiem rajoniem uz nomalēm, uzskatot tos par nestabilitātes cēloni. Tas radīja spriedzi un savstarpējo netīksmi starp pavalstniekiem nomatiem un centrālo varu. Savukārt pavalstniekiem persiešiem un arābiem Seldžukīdi bija svešzemju ienācēji, sveša vara, kurai pakļāvās, bet pret kuru nejuta lojalitāti. Tas viss radīja augsni iekšējai nestabilitātei. Tāpēc vienmēr, kad mira sultāns, bet nākošais vēl savu varu nebija nostiprinājis, varas maiņu pavadīja arābu un persiešu dumpji pilsētās, savukārt pretendenti uz troni bez grūtībām nomadu ciltīs savāca karaspēku cīņai. Naids starp šīitiem un sunnītiem sasniedza maksimumu, uz politiskās skatuves valsts rietumos parādījās krusta karotāji no Eiropas un Alamutas ismailīti (t.s. asasīni), spēkā pieņēmās Ēģiptes Fatimīdi, bet austrumos kopš 1092. gada savu patstāvīgu politiku īstenoja tēvocis, Alpa Arslana dēls, Arslans Arguns (Izz ad-Din Arslan Argun, ~1034-1097), Horezmas emīrs, kurš izmantoja jukas, lai pakļautu savai varai visu Horasanu, bet uz 1095. gadu jau bija pakļāvis arī Mervu, Serahsu, Balhu, Termezu. 1096. gadā sultāns Barkjaruks sūtīja uz Horezmu armiju, kuras komandēšanu uzticēja savam pusbrālim no verdzenes Ahmadam Sandžaram (Muizz ad-Dunya wa ad-Din Adud ad-Dawlah Abul-Harith Ahmad Sanjar ibn Malik shah, 1085-1157). Pirmajā izšķirošajā kaujā Arslans Arguns krita, bet Sandžars pārņēma varu Horasanā, par kuras vietvaldi bija iecelts, kļūstot par lielākās daļas Seldžuku impērijas valdnieku.

1105. gadā Barkjaruks mira un centrālā vara kļuva vēl vājāka. Viens otru tronī visai īsā laikā nomainīja šahs Maliks II (Mu'izz ad-Din Malik shah II, valda 1105) un Muhameds I Tapars (valda 1105-1118). 1118. gadā Lielo Seldžuku lielvalsts sašķēlās vairākās daļās: Irākas sultanātā valdīja Mahmuds II (Mughith ad-Dunya wa-d-Din Abu l-Qasim Mahmud (II.) ibn Muhammad ibn Malik schah, ~1105-1131), bet Persijā ar galvaspilsētu Nīšābūrā – Sandžars.

Sandžars bija pēdējais no Lielajiem Seldžukiem, kurš, kā atzina pēcnācēji, bija šī titula cienīgs. Viņam izdevās atjaunot kārtību un likumu savās zemēs, taču neveiksmīgā ārpolitika iznīcināja iekšpolitikas augļus.

1137. gadā sakaujot Karahanīdu armiju, varu šajā zemē pārņēma no austrumiem atnākušo karakitaju valdnieks Jeļujs Daši (Yēlǜ Dàshí, 1087-1143), un izveidoja tās vietā Karakitaju valsti. Sandžars kā Karahanīdu sizerens nevarēja stāvēt malā, neiejaucoties, taču 1141. gadā Katvanas kaujā Seldžuku armija cieta sakāvi – šim notikumam bija plaša rezonanse reģionā, jo laikabiedriem šķita kas neiespējams un pārsteidzošs, ka ķīnieši spējuši sakaut pašus neuzvaramos seldžukus. Tas satricināja Lielo Seldžuku autoritāti. To varu atsacījās atzīt Balhas oguzu ciltis, no ziemeļiem Persijā ielauzās citi nomati, sacēlās arī tjurku nomadi Baktrijā. 1153. gadā, izšķirošajā kaujā ar oguziem, seldžuki atkal cieta sakāvi, bet pats Sandžars krita gūstā (kurā sabija līdz 1156. gadam, kad tam izdevās izbēgt). Sākās karš par Lielo Seldžuku mantojumu: sultanāts sašķēlās virknē savstarpēji naidīgos valstiskos veidojumos, kas cīnījās par dominanti reģionā. Nopietnākais spēks bija Horezmas šahs Atsizs (Ala ad-Dunya wa ad-Din Abul-Muzaffar Atsiz Qizil Arslan ibn Muhammad, 1128-1156), ar kuru rēķinājās visi, cenšoties nodrošināties ar tā draudzību, taču kurš saglabāja personisku draudzību un uzticību sultānam Sandžaram. Pēc Atsiza nāves sultānam zuda pēdējās cerības atjaunot valsti. Sandžars ar uzticamākajiem līdzgaitniekiem patvērās Andarobas cietoksnī pie Mevras - kase bija tukša, līdzgaitnieku maz, armijas nebija, - kur mira no dizentērijas 1157. gada 29. aprīlī.

1194. gadā Horezmas lielvalsts šahs Tekišs (Ala ad-Dunya wa ad-Din Abul Muzaffar Tekish ibn Il-Arslan, 1189-1200) pie Rejas sagrāva pēdējā Irākas seldžuku valdnieka, prinča Togrula III (Rukn ad-Dunya wa ad-Din Tughrul (III) ibn Arslan, ?-1194) karaspēku, bet pašu nogalināja. Lielo Seldžuku valsts beidza pastāvēt arī de iure.

Literatūra par šo tēmu

  • Claude Cahen. The Turkish Invasion: The Selchükids. // A History of the Crusades. Vol. 1. / Kenneth M. Setton (Ed.) – University of Wisconsin Press u. a., Madison WI, 1969, S. 135-176
  • Islam and Empire from the Seljuks through the Mongols. // Carter Vaughn Findley. The Turks in World History. – Oxford University Press, Oxford, 2005, p. 56-92. ISBN 0-19-517726-6
  • Gillies E. Tetley. The Ghaznavid and Seljuk Turks. Poetry as a Source for Iranian History. – Routledge, New York, 2009, ISBN 978-0-415-43119-4
  • Peacock A.C.S. The Great Seljuk Empire. / Edinburgh History of the Islamic Empires Eup - Edinburgh University Press: Edinburgh, 2015, 392 pages ISBN 0748638261

  • Martin Strohmeier. Seldschukische Geschichte und türkische Geschichtswissenschaft. Die Seldschuken im Urteil moderner türkischer Historiker. – Klaus Schwarz Verlag, Berlin 1984, ISBN 392296897X
  • Der Doppeladler : Byzanz und die Seldschuken in Anatolien vom späten 11. bis zum 13. Jahrhundert (Byzanz zwischen Orient und Okzident, Band 1) / Neslihan Asutay-Effenberger, Falko Daim Hrsg. - Verlag des Römisch-Germanischen Zentralmuseums: Mainz, 2014, ISBN 978-3-88467-235-8

  • Райс Т. Сельджуки. Кочевники - завоеватели Малой Азии. - ЗАО Центрполиграф: Москва, 2004 – 238 с. ISBN 5-9524-0949-0
  • Агаджанов С.Г. Сельджукиды и Туркмения в XI-XII вв. - Ылым: Ашхабад, 1973 - 165 с.
  • Запорожец В. М. Сельджуки. - Воениздат: Москва, 2011, ISBN 978-5-203-02125-0

Resursi internetā par šo tēmu