Locis

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Locis (an. loadsman, pilot, fr. pilote de navire, sp. práctico, vc. Lotse, kr. лоцман) - ostas akvatorija un farvatera pārzinātājs ar kapteiņa tiesībām, kurš palīdz svešiem kuģiem ienākt ostā, iziet no ostas, pārtauvojoties ostā, noenkuroties, pacelt enkuru, pietauvoties un attauvoties pie piestātnēm vai reida mucām.

Livonijā Rīgas loču amats tika izveidots pēc 1330. gada, kad Vācu ordenis pakļāva pilsētu un nometināja Daugavgrīvas pils zemēs no Kurzemes atvestos zvejniekus, kurus sadalīja divos ciemos - Mangaļciemā un Rīnūžu ciemā, - kuriem piešķīra loču amata monopolu. No Rīgas izejošos kuģus tie sagaidīja Daugavā un izveda jūrā līdz vienai jūdzei aiz grīvas. Pēc 1562. gada, kad Rīga nonāca Žečpospoļitas valdījumā, Daugavas kreisajā krastā tika uzbūvēts forts, kurā bija pastāvīgi Mangaļu un Rīnūžu loču dežuranti. Novērotājam Daugavgrīvas pils tornī ar karogu signāliem bija jāinformē ločus, ja jūrā parādijās kuģis. To, pa ceļam uz Rīgu, bija jāpieved pie posteņa, kur nācās maksāt muitu. Tas izraisīja konfliktu ar Rīgas pilsētu, kas izveidoja savu loču dienestu, kuri kuģus veda ārā grupām, apejot muitas posteni. Pēc daudzkārtējām bruņotām sadursmēm un tiesu darbiem, Daugavgrīvas cietokšņa stārasts Kaspars fon Tīzenhauzens 1604. gadā izrentēja Rīgai pusi no loču tiesībām, tā panākot izlīgumu, taču Daugavgrīvas loči turpināja onflitēt ar Rīgsas pilsētu par tiesībām vadīt kuģus Daugavas farvaterā.

1609. gadā Rīgas rāte lika ločiem, kas pamatā bija nevāci, organizēties cunftē un uzcēla Bolderājā loču staciju, kurā pastāvīgi atradās dežūrējošas ātrgaitas buru laivas ločiem. Kara gadījumā ločiem bija jādien uz 2-4 maziem karakuģiem, kam jāsargā pieeju pilsētai no ūdens. Visa Bolderājas un Daugavas aizsardzība bija pakļauta Rīgas pilsētas ūdens kapteinim, kurš pārzināja arī loču dežūras un darbību. Cunfti veidoja oldermanis, vairāki piesēdētāji un nozvērināti loču saimnieki, to palīgi stūrmaņloči (zeļļi) un loču vīri (mācekļi). Loču vīros uzņēma tikai pārējo ūdenscunftu zeļļus, savukārt pēc piecu gadu darba, pierādot savas prasmes, loču vīrs varēja kļūt par stūrmaņloci. Stūrmaņlocis varēja kļūt par saimniekloci (meistaru), ja 3 gadus bez nevienas kļūdas bija ievadījis kuģus Daugavā un izstūrējis ārā no tās. Pastāvēja divas pastāvīgās dežūras: Bolderājā un Rīgā pie Sāls vārtiem. Katrā dežūrā atradās 3 saimnieki, 6 stūrmaņi un 6-10 loču vīri. Cunftei nebija sava nama, sapulces notika Rīgas loču postenī. Kuģus iezveda un ieveda karavānās, nevis pa vienam. Pēc Lielā Ziemeļu kara, pieaugot kuģu apgrozījumam ostā, tos vairs nepulcēja karavānās, bet izveda vai ieveda pa vienam.

1655. gadā, lai novērstu konfliktus, abu loču dienestu pilnvaras sadalīja: Rīgas loči turpmāk pavadīja tirdzniecības kuģus, savukārt Daugavgrīvas loču pārziņā bija Zviedrijas kroņa kuģi. Rīgai nonākot Krievijas impērijas valdījumā, loču cunfti likvidēja, daļu pieņemot valsts dienestā. Turpmāk par loci varēja kļūt jebkurš, kurš bija apguvis pietiekamā mērā navigācijas prasmes.

Literatūra par šo tēmu

  • Juškēvičs J. Rīgas loči. // Brīvās zemes Ilustrētais pielikums, Nr.29., 1937., 227.-228. lpp.