Magnuss, Livonijas karalis

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Magnus of Livonia.png

Livonijas Magnuss (Magnus, Herzog von Holstein, Magnus af Øsel, 1540.-1583.), Dānijas princis, Holšteinas, Šlēzvigas, Stormarnas un Ditmarsenas hercogs, Oldenburgas un Delmenhorstas grāfs, Sāmsalas-Vīkas bīskaps, Rēveles bīskapijas administrators, Livonijas karalis.

Dzimis 1540. gada 26. augustā Kristianborgas pilī kā Dānijas un Norvēģijas karaļa Kristiana III no Oldenburgu dinastijas (Oldenborgske slægt) un Saksijas-Lauenburgas princeses Dorotejas otrais dēls. 1557. gadā pārcēlās uz dzīvi Saksijas kūrfirsta galmā pie savas māsas Annas (kura 1548. gadā bija apprecējusies ar kūrfirstu Augustu). Kopš 1559. gada 1. janvāra (karaļa Kristiana III nāves) Magnuss bija Holšteinas, Šlēzvigas, Stormarnas un Ditmarsenas hercogs. Šajā pašā gadā imatrikulējās Vitenbergas universitātē, lai gatavotos garīdznieka karjerai - lai izvairītos no kroņa zemju sadalīšanas.[1] 31. augustā Magnuss paziņoja par atteikšanos no savas mantojuma daļas Dānijas karalistē, ja Frederiks II panāks viņa ievēlēšanu par Sāmsalas-Vīkas bīskapu.[2] 1559. gada 26. septembrī starp Dānijas karali Fredriku II un Sāmsalas-Vīkas bīskapa pārstāvi Kristofu fon Minhauzenu tika noslēgts Nīborgas traktāts. 1559. gada 10. decembrī Magnuss parakstīja galīgo aktu par ateikšanos no mantojuma daļas, saņēma no Frederika II 7000 dālderus un 1560. gada 16. aprīlī 300 karavīru pavadībā ieradās Sāmsalā. Tuvākajās dienās pēc investitūras Magnuss atpirka no Kurzemes bīskapijas koadjutora Ulriha fon Bēra par 9200 dālderiem kā arī Edavales (Edwahlen, mūsd. Ēdole) pili ar novadu un Šlekas (Schleck, mūsd. Zlēkas) muižu tiesības uz Kurzemes bīskapa krēslu un jau 20. maijā Magnusa titulatūra ir „No Dieva žēlastības Sāmsalas, Vīkas un Kurzemes bīskaps“ (Von Gottes Gnaden Dischoff der Stiffte Osell, Wieck un Churlandt). 1560. gada 13. maijā Arensburgas (Arensburg, mūsd. Kuresāre) pilī bīskaps Johans svinīgi atteicās no amata un domkapituls par Sāmsalas-Vīkas bīskapu ievēlēja hercogu Magnusu. Šajā pašā laikā viņš panāca Livonijas ordeņa Soneburgas (Soneburg, mūsd. Māsilinna) pils un fogtijas Sāmsalā pārņemšanu no fogta Heinriha fon Vulfa-Lidinghauzena, kurš atdeva valdījumu separāti, bez mestra akcepta, kā arī nopirka no apostazējušā bīskapa Morica fon Vrangeļa tiesības uz Lundas arhibīskapijas Rēveles (Revel, mūsd. Tallina) diecēzes bīskapa krēslu un īpašumus. Tas izraisīja saspīlējumu attiecībās ar Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogu Ketleru. Klerikālos bīskapa pienākumus Magnuss nekad netika pildījis, pārvaldīja bīskapijas ar laicīga valdnieka metodēm (tāpēc vairāki vēsturnieki viņu pat neierindo Kurzemes bīskapu sarakstā).

Livonijas karaļa un Kurzemes bīskapa Magnusa ģerbonis zīmogos: kreisajā pusē karaļa ģerbonis, labajā pusē bīskapa ģerbonis.

Nestabilā politiskā situācija (zemnieku nemieri Vīkas novadā, Žečpospoļitas intereses Kurzemē u.c.) lika bīskapam Magnusam 1561. gada 4. jūnijā parakstīt vienošanos ar Frederiku II, kā rezultātā tika noliegtas Dānijas zemju Livonijā iespējamo sekularizāciju, aizliegts Magnusam apprecēties bez karaļa akcepta, pretī saņemot 3000 dālderu pabalstu, 1000 dālderu aizdevumu un iespējas noturēties Livonijā.

1561./1562. gada ziemā Magnuss pārcēla rezidenci uz Kurzemes bīskapiju, kur uzturējās Ambotē (Amboten, mūsd. Embūte), Piltenē (Pilten), Cīravā (Zirau) u.c. 1562. gadā viņš Ārensburgā uzsāka monētu kalšanu, kuru reversā bija Sāmsalas heraldiskais ērglis. 1563. gada vasarā, sākoties Zviedrijas-Dānijas Septiņgadu karam (1563.-1570.), zviedru karaspēks iekaroja Magnusa kontinentālo īpašumu centru Hāpsalu (Hapsal), vēlāk arī Lihulas (Leal) u.c. pilis. Rezultātā Magnusa varā 1563. gada beigās palika vien Sāmsala, Dago (mūsd. Hijumā) un Kurzemes bīskapa zemes. 1566.-1567. gados Magnuss uzsāka sarunas ar Žečpospoļitas karali Sigismundu II Augustu, lūdzot tā māsas Annas roku, taču sarunas nevainagojās panākumiem. 1572. gadā ar Štetinas mieru beidzās Dānijas-Zviedrijas Ziemeļu Septiņgadu karš, kā rezultātā Zviedrija atteicās no pretenzijām uz Norvēģiju, Skones apgabalu un Gotlandi, bet pretī kā kompensāciju saņēma Dānijas valdījumus Baltijas jūras austrumu krastā. Sāmsalas-Vīkas (Lenemā) domkapituls un muižniecība landtāgā atbrīvoja Magnusu no uzticības zvēresta viņiem, bet paši pieņēma Zviedrijas virskundzību.[3]

karaliene Marija

Tas lika tam meklēt spēcīgākus sabiedrotos. Šajā situācijā Maskavas cara Joana IV piedāvājums 1569. gada aprīlī izveidot Livonijā vasaļvalsti, par kuras monarhu kļūtu Magnuss, viņam šķita vairāk nekā pieņemams.[4] Pēc sūtniecību apmaiņas 1570. gada vasaras sākumā uz Maskavu devās pats Magnuss. Viņam tika apsolītas ne tiai Livonijas zemes, bet arī plašas teritorijas Ingermanlandē un Karēlijā. Augustā tika pasludināts, ka maskaviešu iekarotās zemes nu ir Livonijas karaliste, bet Magnuss 1571, gadā pasludināts par Livonijas karali[5] un stājās laulībā ar cara māsicu Eifimiju (Евфимия, княжна Старицкая), kura jau pēc gada nomira. Livonijas karaļa rezidence bija sievas pūrā saņemtā Oberpālenas (Oberpahlen, mūsd. Peltsamā) pils (pārējās apsolītās teritorijas viņam bija jāiekaro pašam, cars deva tikai karaspēku). 1573. gada 12. aprīlī Novgorodā Magnuss apprecēja savas nelaiķes sievas māsu Mariju (Мария, княжна Старицкая, 1540.-1611.). Neraugoties uz visumā veiksmīgo darbību (veiksmīgu pie viņa minimālajām iespējām: mazie īpašumi un finansiālās iespējas ievērojami ierobežoja viņa rīcībspēju), Magnusa tiešā pārvaldījumā bija tikai dažas pilis, cars pūra naudu tā arī neizmaksāja, savukārt dāņu kontrolētajā Vīkā karaļa vārdā (nevis Magnusa vārdā) rīkojās Kopenhāgenas ieceltais stadhaulders Klauss fon Ungerns. Sarunas 1576. gada rudenī par iespēju pāriet Žečpospoļitas aizbildniecībā beidzās neveiksmīgi, taču 1577. gadā situācija uzlabojās: ar Maskaviju tika noslēgts Pleskavas līgums, un, baidoties no maskaviešiem, Magnusam brīvprātīgi pakļāvās gandrīz visa Vidzeme, viņš savu rezidenci pārcēla uz Vendeni (Venden, mūsd. Cēsis) un ar viņa Livonijas karalisti jau varēja rēķināties kā ar reālu politisku spēku. Visu izjauca viņa tikšanās 1577. gada 31. augustā Vendenē ar caru, kurš to kā nepaklausīgu vasali lika arestēt un karaspēkam lika pārņemt savā kontrolē Magnusa valdījumus. Kaut pēc laika Magnusu atbrīvoja par izpirkuma naudu 40 000 Ungārijas guldeņu apmērā un atjaunoja tā tiesības, taču tikai de iure.

1578. gada pavasarī Magnuss slepus pameta cara armijas nometni un atgriezās Piltenē, kur atteicās no faktiski zaudētā Livonijas troņa, saglabājot vien Kurzemes bīskapa titulu, noslēdza Saprašanās paktu[6] ar Stefana Batorija pārstāvi Viļņas vojevodu Nikolaju Radzivilu un pārcēlās uz Pilteni. Nodot vasalitātes zvērestu 1582. gadā Varšavas Seimā Magnuss neieradās. Miris Piltenē 1583. gada 18. martā.[7]

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Sarunas jau 1558. gadā bija uzsācis jau Kristians III, sūtot sūtniecības uz Livoniju un uzņemot Livonijas zemju sūtniecības, kā arī uzsākot sarunas ar Maskavas caristi un panākot pamieru Livonijas karā. Visproduktīvāk risinājās sarunas ar Sāmsalas-Vikas bīskapu Johanu fon Minhauzenu.
  2. Rasmussen K. Die livländische Krise 1554-1561. – København, 1973. – S. 171.
  3. Magnuss to neakceptēja un vēl 1578. gadā titulējās kā "No Dieva žēlastības Magnuss, Sāmsalas, Vīkas un Kurzemes bīskapiju valdnieks, Tallinas bīskapijas administrators, Norvēģijas mantinieks, Šlēsvigas-Holšteinas, Štomarnas un Dītmaršu hercogs, Oldenburgas un Delmenhorstes grāfs" (von Gottes Gnaden Magnus, Herr des Stiftes Oesel, Wieck un Churland, Administrator des Stifts Rewal, Erbe zu Norwegen, Herzog zu Schleswieck-Holstein, Storman und der Dietmarschen, Graf zu Oldenburg und Delmenhorst).
  4. Krievu hronikās viņš tiek sauks par Арцимагнус Крестьянович.
  5. Jau 23. augustā Magnuss titulējās: "No Dieva žēlastības Livonijas karalis, valdnieks latviešu un igauņu zemēs, Norvēģijas mantinieks, Šlēsvigas-Holšteinas, Štomarnas un Dītmaršu hercogs, Oldenburgas un Delmenhorstes grāfs" (von Gottes gnaden Konink Ihnn Liffland, der Estnischen und Lettischen landenn Herr, ... )
  6. Saprašanās pakts netika ratificēts ne Varšavā, ne Piltenē.
  7. Atraitni 1611. gadā pēc Borisa Godunova pavēles ataicināja atpakaļ uz Maskavu, kur ieslodzīja klosterī. Magnusa vienīgais bērns - meita, - mira vēl pusaudzes gados (literatūrā ir sastopama versija, ka noindēta, taču apstiprinājuma avotos tai nav).

Literatūra par šo tēmu

  • Zeļenkovs A. Dānijas prinča Magnusa (1540.-1583.) darbība Livonijā. // Latvijas kara muzeja gadagrāmata. – Rīga, 2000., 15.-30. lpp.
  • Dobrovenskis R. Magnus, dāņu princis : hronika. - Jumava: Rīga, 2004., 556 lpp. ISBN 9984058360
  • Ceplis R. Patiesība un fantāzija romānā par vēsturi : sakarā ar rakstnieka RoaldaDobrovenska romānu... // Latvijas Vēstnesis. — ISSN 1407-0391. — Nr.170 (2004, 27.okt.), 8.lpp

Resursi internetā par šo tēmu