Markgrāfs
Markgrāfs jeb marķīzs (vc. Markgraf, it. marchese, fr. marquis, angl. marquess; no senfr. „march“ – „pierobežas province“ + „grāfs“) - Franku valstī no VIII gs. otrās puses pierobežas provinces pilnvarots vietvaldis - amats, kas vēlāk pārtapa par titulu. Markas (lat. marchia, vc. Mark; no senfr. „march“ - "purvs" kā teritorijas robeža) kā teritoriālas vienības tika dibinātas visā franku valsts robežjoslā kā nocietināti, militāri patstāvīgi apgabali markgrāfu pakļautībā. Ģermāņu zemēs "markgrāfs", bet romāņu zemēs - "marķīzs". Markgrāfam viņa markā bija hercoga tiesības, taču vēlākajā aristokrātijas hierarhijā markgrāfa tituls atradās starp grāfa un hercoga tituliem. Pēc marku likvidācijas 1080. gados markgrāfi kļuva tikai par vienu no impērijas augstākās aristokrātijas tituliem. Anglijas karalistē (bez marķizāta valdījuma) titulu bieži piešķīra hercogu vecākajiem dēliem un mantiniekiem, kamēr tie vēl nebija mantojuši tēva titulu.
Skat. arī: landgrāfs, markgrāfs, pfalcgrāfs, reingrāfs, vildgrāfs, altgrāfs, firstgrāfs, reihsgrāfs, burggrāfs, raugrāfs, gaugrāfs, vikonts
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 95. lpp.
