Muižas ļaudis

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Muižas ļaudis (vāc. Hofesleute, kr. дворовые люди) - visi, kas tieši kalpoja savam kungam un bija pie viņa algā un maizē (1817. gada Kurzemes zemnieku likumi, 1. nodaļas 21. pants): vagari, krodzinieki, dārznieki, moderes (piena pārraudzes), kučieri, amatnieki, sulaiņi u.tml. ļaudis, kas dzīvoja un strādāja muižās. Krievijā sākot ar XVII gs. tie lielāko tiesu bija dzimtcilvēki. Salīdzinot ar zemniekiem, muižas ļaudis bija lielākā personiskā atkarībā no muižkungiem. Pirmie plašākie noteikumi par muižas ļaudīm ir 1804. gada Vidzemes Zemnieku likumos un 1817.-1819. gadu Zemnieku brīvlaišanas likumos, saskaņā ar kuriem tie 1833. gadā ieguva personisko brīvību, taču zemi nesaņēma. Arī pirms tam, t.s. pārejas laikā muižas ļaudis varēja pamest savu kungu, ja nebija tam parādā (Kurzemes likumi, 102.-103., 149. pants) un kļūt par pagasta locekļiem - saimniekiem vai gājējiem, - vai arī palikt joprojām pie tās pašas vai citas muižas ļaudīm. Kungam bija tiesības atsvabināt savus muižas ļaudis no rekrūšos ņemšanas (546. pants). Pagasta tiesa nevarēja muižas ļaudis ne tiesāt, ne sodīt, jo viņu lietas izšķīra pilskunga tiesas 2. nodaļa (t.s. apriņķa tiesa). Nereti, vēl pirms dzimtbūšanas atcelšanas, ar testamentu vai brīvības grāmatu kungi deva brīvību saviem sulaiņiem, kučieriem vai istabmeitām. Brīvlaistie muižas ļaudis bija pirmā latviešu lauku inteliģence.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 26., 28. lpp.
  • Kalmanis Zigurds. Dzimtas nams. Stendes muižas veidošanās un attīstība 1288.-1920. - Aleksandra Pelēča lasītava: Dižstende, 2004. - 55. lpp. ISBN 9984-9286-9-1

Resursi internetā par šo tēmu