Nācija

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Nācija (an. nation, vc. Nation, kr. нация) - politoloģijā lietots apzīmējums iedomātai, ierobežotai un suverēnai politiskai kopībai (daudzās valodās sinonīms jēdzienam "tauta"), kas veido saikni starp citām kolektīvajām identitātēm, un kuru veidojošās tautas un imigrantu kopienu pēctečus vieno zināma kopīga politiskā vēsture, politiskās robežas, mentalitāte un pasaules redzējums, kultūrtelpa un savstarpējā solidaritāte, kas saskatāma, pretnostatot citām tautām/nācijām. Modernisma paradigmas pārstāvji nacionālisma studijās uzskata, ka nācija ir nevis mūžsena, bet tā tomēr ir XVIII gadsimta beigu un XIX gadsimta sākuma inteliģences idejisko konstrukciju rezultāts, un varam sameklēt arī šos motīvus. Faktiski nācija tika konstruēta uz pretstatiem, un šajā nāciju mītā vienmēr eksistē gan varoņu, gan arī ienaidnieku tēli.

Novērojamās līdzības bieži vien tiek traktētas kā kopējas izcelsmes pierādījumi. Iedomāta tā ir, jo eksistē tikai cilvēku prātos - tās locekļi cits citu nepazīst un nevar pazīt, taču, neraugoties uz to, viņiem ir priekšstats par savu kopību (pat mazākās nācijas pārstāvji nekad nesatiks un pat nepazīs vairākumu no saviem līdzbiedriem, lai gan dzīvo iedomā par savu kopību, kuras pamatā ir vienots pasaules uzskats, telpa un vēsture); ierobežota tā ir, jo nācijas jēdziens attiecas uz konkrētu teritoriju apdzīvojošu sabiedrību; un suverēna tā ir, jo vērsta uz neatkarīgu valsti. Pati ideja par nāciju vai tautu ir samērā nesena: fenomens radās XVIII-XIX gs. mijā Rietumeiropā līdz ar nacionālo valstu nostiprināšanos, ap valstī politiski lielāko tautu (tās kultūru un valodu) valsts varas centralizācijas procesā unificējot reģionālās kultūras vienā "nācijas kultūrā", reģionālos dialektus un valodas vienā "nācijas valodā", par valsts stabilitātei un attīstībai jaunajos apstākļos kā varai optimālākajam izvēloties mononacionālas valsts modeli (tā veidojās "franču nācija" asimilējot bretoņus, lombardiešus, savojarus u.c., "spāņu nācija", "amerikāņu nācija" ASV, "britu nācija" u.c.). Vairums pētnieku atzīst, ka doma par nāciju kā kopienu tā īsti pieņemta tika tikai XIX gs. vidū.

Daudzās valodās jēdziens "nācija" pārklājas ar jēdzienu "tauta" kā etnisku kopību (valstīs, kurās izteikti dominē viena tauta kā etniska kopība). Piederībai pie nācijas nepieciešama kāda vienojoša kultūra un pilsoniska ideoloģija, kopīgi centieni, sapratne, idejas, pārdzīvojumi – noteikts šādu vērtību daudzums, kas palīdz cilvēkus viņu tēvzemē saliedēt vienā veselumā, asimilējot atšķirīgās kopienas. Nācijas tiek uzskatītas par kultūrtipa kopienām, kuru locekļus apvieno ar vēsturi saistītās atmiņas, mīti un tradīcijas, bet gadījumos, ja valstī ieceļo ar savu vēsturisko kultūru “apaugušas” imigrantu kopienas, tad tikai pēc vairākām paaudzēm viņi pilnībā iekļaujas “nācijā”, tās vēsturiski iedibinātajā kultūrā. Vienas vispārpieņemtas definīcijas nav un pats jēdziens, kā jau iedomātu fenomenu apzīmējošs, ir visai nosacīts (ir ļoti grūti definēt jēdzienu, kas apzīmē noteiktu cilvēku grupu, kuru pamatpazīme ir īpaša solidaritātes izjūta). Ir sastopami arī gana pretēji vērsti viedokļi. Viens no nedaudzajiem šī fenomena pētniekiem Ē.Hobsbaums (Hobsbawm) uzskata, ka nācija ir nevis spontānu jūtu rezultāts, bet gan mākslīgi radīts veidojums jeb artefakts. Viņš īpaši uzsver nāciju veidošanās procesus, kuros kādas grupas kopīgais vai šķietami kopīgais tiek formēts pretstatā pretiniekam, visbiežāk kā pretreakcija pretinieka teritoriālajām prasībām. Tādējādi, pēc Ē.Hobsbauma domām, cilvēki veido savu vēsturisko atmiņu un arī nacionālo identitāti, balstoties uz konkrētiem vēsturiskajiem notikumiem, uzskatīja, ka nācija ir raksturīga tikai noteiktam vēsturiskajam etapam. Pereniālisti (šos pētījumus daži autori izdala kā atsevišķu virzienu), uzskata, ka var runāt par nāciju arī viduslaikos un pat antīkajās tradīcijās. Piemēram, Dž. Armstrongs (Armstrong) uzskata, ka terminu „nācija‖ var lietot arī, runājot par vēsturiskajām kopām. Te viľš, tāpat kā Andersons, to saista nevis ar masu komunikācijas formām kā grāmatu iespiešana, bet ar rakstību. sociologs Ernests Gelners (Gellner), postulē, ka atšķirībā no etnosa, nācijas pirmsākumi meklējami tās politiskajā dabā: „Nācija ir vienkārši nejaušība, nevis vispārēja nepieciešamība‖. Nācijai nav raksturīgas teritoriālas, kultūras, ekonomiskas, valodas vai psiholoģiskas iezīmes, bet piemīt tikai tiesiski politiskas pazīmes. Pašas nācijas viņš saprot nevis kā sabiedrības veidotu vēsturisku nepieciešamību, bet gan kā uzkonstruētu situāciju. Turklāt, „grupas locekļi stingri atzīst noteiktās kopīgās tiesības un pienākumus attiecībās vienam pret otru". Attiecībā uz Austrumeiropas un Āzijas modeli autors uzsver citu svarīgu sastāvdaļu – etniskumu. Āzijā un Austrumeiropā etniskums ir kā nācijas koncepcija, un nācija tiek uztverta kā tāda „megaģimene" vai "supertauta".

Nācijas koncepcija dara iespējamu kādu daļu cilvēces definēt kā “mēs” un atlikušo daļu kā “svešie”. Tādējādi runa ir par ietveršanas un izslēgšanas metodi (saskaņā ar sociālo zinātņu terminoloģiju tās ir “inklūzija” un “eksklūzija”). T.i. nācija veidojas no indivīdiem, kuri identificējas ar konkrētu sabiedrību, konstruē fiktīvu, iedomātu “mēs”, kas abstrahējas no nācijas locekļu reālām diferencēm un nevienādības. Konstruējot “mēs” vienotas nācijas izpratnē, indivīdiem nepieciešams rast kopīgus saskarsmes punktus, tāpēc priekšplānā izvirzās identitātes, valodas un kultūras aspekti. Personīgi nepazīstamu, radniecības saitēm nesaistītu cilvēku kopības un saderības izjūta atklāj, ka kopumā kolektīvā un, jo īpaši, nacionālā identitāte ir plašāka nekā individuālā vai etniskā identitāte, tā ir sociālā un politiskā procesā konstruēts fenomens. Indivīds nevar brīvi izvēlēties savu identitāti, identitātes “projekta” izstrādi un īstenošanu ierobežo pastāvošās diskursīvās prakses. Kolektīvās identitātes definīcija ar atsaucēm uz pagātni, nācijas “saknēm” ļauj padarīt to dabisku, neatklājot konkrētu sociāli politisko institūciju, kura organizē šo publisko diskursu. Grupas identitātes veidošana ietver kategorizācijas procesu, jo, lai grupa varētu pastāvēt, indivīdiem ir jākategorizē sevi grupas terminos. Savukārt nacionālā kultūra veido identitātes, piedāvājot nācijas tēlu, ar kuru indivīds var identificēties. Šī identitāte ir balstīta uz stāstiem un atmiņām, kas kalpo kā savienotājelementi starp nācijas identitātēm pagātnē, tagadnē un nākotnē. Cilvēki tic savai iedomātajai kopienai un identificējas ar to, ja viņus pārliecina nācijas iedomātā identitāte un idejas. Visai izplatīts ir viedoklis, ka nāciju un nacionālo identitāšu diskursi ir balstīti uz četrām diskursīvajām makrostratēģijām: konstruējošām (vērstas uz nacionālās identitātes konstruēšanu), pamatojošajām (vērstas uz nacionālās identitātes vai tās naratīvu saglabāšanu un reproducēšanu), transformatīvajām (vērstas uz nacionālās identitātes maiņu lielākā vai mazākā mērā), destruktīvajām (vērstas uz esošās nacionālās identitātes demontēšanu). Citas identitātes var arī iedvesmot, taču jebkurā gadījumā nacionālā identitāte ir balstīta uz attiecībām – dalījumu starp “mums“ un “viņiem“. Savukārt Stjuards Hols (Hall) par nāciju raksta ne tikai kā par politisku formējumu, bet pārsvarā kā par kultūras reprezentāciju sistēmu. Pieeja par to, ka nācijas pamatā ir kultūras tradīcijas, kļuva par noteicošo. Politiskā ziņā nostiprinājās koncepcija, ka nācijām jeb tautām ir tiesības pastāvēt pašām par sevi: neatkarīgi, netiekot iespaidotām un piesārņotām no citām tautām, tādējādi turpinot savu unikālo, neatkarīgo evolūciju. Latvijas un daudzu citu Austrumeiropas valstu izveidošanās uz Pirmā Pasaules kara drupām bija tautas idejas kulminācija. Ideja par valstsnāciju – vienotu cilvēku kopumu ar kopējām iezīmēm, vienotu gribu un kultūras izpausmēm ir nepārprotami šī laika doma. XX gs. pirmās puses koncepcijas par tautas vēsturiski apdzīvoto teritoriju attīrīšana no cittautiešiem un piepildīšana ar savējiem, bija loģisks šīs teorijas turpinājums, kura spilgtākā izpausme bija holokausts. Ideja par vienu tautu (etniskā ne politiskā izpratnē) un tai piederošo (pienākošos) teritoriju arī pēc holokausta ik pa brīdim noveda pie līdzīgām sekām. Etniskās tīrīšanas Balkānos 1990-tajos gados bija viena no pēdējām lielākajām valstsnācijas idejas realizācijas mēģinājuma izpausmēm.

Marksisma koncepciju ietekmē XIX-XX gs. mijā latviešu valodā "nācija" tika lietots kā jēdziena "tauta" sinonīms, ko aizsāka jaunstrāvnieki savās publikācijās (piem., F.Roziņš par nāciju. Dienas Lapa, 14.10.1895.; "Tauta un tēvzeme" // Latviešu Strādnieks, 1900. g. Nr.5. u.c.). M.Skujenieks (Nacionālais jautājums Latvijā, 1913. g. 38. lp.) postulēja par nācijas būtiskām pazīmēm nacionālu raksturu, kultūru un valodu, noraidīdams territorijas un izcelsmes kopību, kur viņam oponēja P.Stučka (Darbs, 1914, g. 12. lpp.), atzīstot par pazīmēm nacionālo raksturu un valodu, bet ne kultūru, bet Daniševskis uzskatīja, ka nācijas definīcijā primārie momenti ir teritorija un saimnieciskā dzīve, kamēr kultūra un valoda ir sekundāri momenti (Domas, 1914. g., 371. lp.), savukārt piekrita Dermanis ar savu definīciju "Nācija ir cilvēku kopība ar kopēju valodu, kopēju formāli nacionālu garīgo kultūru (literātūru) un sevišķi teritoriju kā nācijas vairākuma dzīves vietu" (Domas, 1914. g., 479. lp.). T.i. publicistikā gan lietoja vārdu "nācija", taču ar to domāja "tauta" un mēģina dot šī jēdziena definīciju, nevis centās definēt "nāciju" atšķirībā no "tautas". Arī PSRS terminu "tauta" un "tautība" lietoja plašākā nozīmē "nācijas, tautības vai nac. (etniskas) "grupas" apzīmēšanai. (Latvijas PSR mazā enciklopēdija, 3. sēj. 1970. g., 507. lp.); "Nācija - vēsturiski radusies cilvēku kopība, kas izveidojusies uz viņu kopīgās valodas, teritorijas, ekonomikas, kultūras un dažu rakstura īpašību pamata." (Svešvārdu vārdnīca, 1969. g. 408. lp.; tāpat Filozofijas vārdnīca, 1964. g., 286. lp.); "Mūsu zemē pamattips, kas aptver apmēram četras piektdaļas visu iedzīvotāju, ir nācijas. No tām vienpadsmit bija izveidojušās jau pirms revolūcijas kā buržuāziskās nācijas, un sociālisma celtniecības gaitā kļuvušas par sociālistiskām. Šai grupā ietilpst arī igauņi, latvieši un lietuvieši." (..) "Nācija tiek uzskatīta par sociāli etnisku kopību." (Intervija ar prof. Ilgu Apini. Literatūra un Māksla. 1979. g. l0.aug.).

Vienas precīzas un vispārpieņemtas definīcijas nav, jo dabā kā atsevišķu fenomenu ar zinātniskām metodēm to nav iespējams identificēt. Neskatoties uz to, ka subjektīvi šķiet, ka nācija pastāv, sākot iedziļināties precīzāk, mēģinot izdibināt, kā iespējams novilkt robežas starp to, kas pieder un kas nepieder šai nācijai vai tautai, neizbēgami nākas secināt, ka to nav iespējams izdarīt.

Skat. arī nacionālisms, tauta, cilts, klans, dzimta, fratrija

Literatūra par šo tēmu

  • Smits D. Entonijs. Nacionālā identitāte. - AGB: Rīga, 1997. - 224 lpp. ISBN 9984-9169-6-0

  • Hobsbawm E.J. Nations and Nationalism Since 1780: Programme, Myth, Reality. - Cambridge University Press, 2012 - 214 p. ISBN 1107604621
  • Jansen C., Borggraefe H. Nation. Nationalitaet. Nationalismus. - Campus Verlag: Frankfurt am Main, 2007
  • Eickelpasch R., Rademacher C. Identitaet. - Transcript Verlag: Bielefeld, 2004
  • John A. Hall. The State of the Nation: Ernest Gellner and the Theory of Nationalism. - Cambridge University Press, 1998 - 317 p.
  • Smith A.D. Nationalism: Theory, Ideology, History. - Polity Press: Cambridge, 2001
  • Poole R. Nation and Identity. - Routledge: London/New York, 1999
  • Armstrong J. Nations Before Nationalism. - University of North Carolina Press: Chapel Hill, 1982
  • Hall S. The Question of Cultural Identity. // Question of Cultural Identity. / Hall, S.,Held, D., Hubert, D.,Thompson, K. (eds) - SAGE Publications: London, etc., 1996

  • Андерсон Б. Воображаемые сообщества. Pазмышления об истоках распространении и национализма. - Kанон-пресс-ц, Kучково поле: Москва, 2001
  • Андерсон Б., Бауэр О., Хрох М. и др. Нации и национализм. - Праксис: Москва, 2002. - 416 с. ISBN 5-901574-07-9
  • Балибар Э., Валлерстайн И. Раса, нация, класс. Двусмысленные идентичности. - Логос-Альтера: Москва, 2003. - 272 с. ISBN 5-8163-0058-X
  • Геллнер Э. Нации и национализм. - Прогресс: Москва, 1991
  • Хобсбаум Э. Нации и национализм после 1780 г. - Алетейя: СПб., 1998

Resursi internetā par šo tēmu