Par medicīnu provincē t.s. muižu laikos

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Buks Artis.jpg

Buks Artis

Kā ārstēja muižu laikos

Publikācijas mērķis ir ieskicēt tādu maz zināmu tēmu kā medicīna Kurzemē un Vidzemē t.s. muižu laikos, cenšoties raisīt par to interesi un mudināt uz nopietnākiem pētījumiem.


Atslēgas vārdi: muiža, medicīna muižā, ārstniecība laukos



Mūsdienās ar vārdu "muiža" lielākajai daļai ļaužu vairs saistās liela divu, trīs stāvu ēka ar kolonādes ieskautu ieeju, grantētu piebraucamo ceļu un parka paliekām aiz tās. Dzīvoja tur, protams, baroni, kas 700 gadus kā vampīri "dzēruši latvju zemnieku asinis", nostrādinājuši klaušās, pēruši līdz nāvei un nekā laba nav darījuši – aizsāka šo stāstu Merķelis (Garlieb Helwig Merkel, 1769-1850) ar savu feļetonu par latviešiem, turpināja panslāvisma ideologi (vācbaltu kultūra ar savu autonomiju Krievijas impērijas nacionālistu aprindām bija kā dadzis acī), turpināja jaunlatvieši un vēlāk marksistiskie ideologi, neatgriezeniski iedēstot to tautas vēsturiskajā atmiņā. Līdz ar to arī muiža kā tāda "mums" ir sveša. Tā 1928. gadā Latvijas Universitātes mācībspēks arhitekts Jānis Rutmanis (1894-1978) aicināja: "(..) būtu vairāk labuma, ja jaunsaimnieki tās iebūvētu savu ēku pamatos, nekā tagad ar tiešiem vai netiešiem valsts līdzekļiem tās pārkārtojot sabiedrību ēkās", un līdz ar domubiedriem aicināja muižas vienkārši nojaukt. Šī tendence savu maksimumu sasniedza 1938. gadā, kad pat tika izdots rīkojums arī par to pilsētu ielu un rajonu pārdēvēšanu, kuru nosaukumā bija pieminēts vārds "muiža".

Savukārt pašu muižnieku pēcteču atmiņas ir krasi atšķirīgas. Kā raksta Zigfrīds fon Fēgezaks (Siegfried von Vegesack, 1888-1974)[1]: "Muižas kunga plašajos pienākumos bija ietverta visa saimnieciskā vadība: viņam nācās pārzināt darbus sētā un tīrumos, pieņemt saimes lūgumus, vest sarunas ar pārvaldnieku un strādniekiem. Muižniece – tāpat kā lauku mājas saimniece, - pārzināja pavardu, un tai pienācās būt labai saimniecei. Viņa rūpējās par virtuvi, putnu kūti un dārzu. Parasti viņai bija arī zināšanas dziedniecībā, jo rūpes par saimes ļaužu ārstēšanu bija katras dižciltīgas mājasmātes svarīgs pienākums."[2] Saviem laikabiedriem to postulēja viens no zemnieku brīvlaišanas iniciatoriem, Hamilkars fon Felkerzāms (Hamilkar von Fölkersahm, 1811-1856): noblesse oblige[3] – nevis tiesības, ko kāds izpilda, bet gan pienākumi, ko sev uzliek, ir tas, kas nosaka cilvēka vērtību. Savukārt padomju vēsturnieki to traktēja primitīvāk: jo vairāk muižai piederēja zemnieku sētu un zemnieki bija veselāki, jo muižas ekonomiskais potenciāls bija spēcīgāks un tās ienākumi lielāki. Muižas ienesība bija nodrošināta, ja visas vai lielākā daļa tās zemnieku sētu bija pārtikušas un spēja pildīt feodālo zemes renti.[4] Tas gan bija pretrunā ar stāstiem par vispārējo nežēlīgo apiešanos ar zemniekiem un to tīšuprāt mērdēšanu, taču marksisma ideologus šī pretruna nemulsināja.

Ideālā gadījumā muižnieks par saviem muižas ļaudīm rūpējās kā saimnieks par savu saimi. Kad tie vecuma vai slimības dēļ zaudēja darba spējas (pie darba nespējīgajiem pieskaitīja par 60 gadiem vecākus cilvēkus, kā arī kroplos, aklos, garā vājos un nedziedināmi slimos), saņēma pajumti, apģērbu un uzturu muižā līdz pat mūža galam. Bieži vien muižā mūža nogalē patvērumu rada bezbērnu kalpi no zemnieku saimniecībām, kuriem nebija bērnu, kas par tiem gādātu, bet saimnieki nevēlējās barot lieku muti. Dažs labs muižnieks iedibināja un uzturēja ārstniecības un sociālās palīdzības iestādes arī ārpus savām zemēm. Te zināmākā ir t.s. jau XV gs. dibinātā Kampenhauzena nabagmāja (Campenhausensche Elend) jeb "nevācu patversme" Vecrīgā, Konventa sētā, kur pirmajā stāvā patvērumu rada vecas, iztikas līdzekļus zaudējušas zemāko kārtu atraitnes, bet otrajā stāvā - iztikas līdzekļus un mantu zaudējušas Lielās un Mazās ģildes tirgotāju atraitnes ar bērniem, un kuras uzturēšanai fon Kampenhauzenu dzimta bija izveidojusi īpašu fondu. Tikai pēc brīvlaišanas, veidojoties pagastu pašpalīdzības kasēm, tika dibinātas t.s. nabagmājas, kur bez iztikas līdzekļiem palikušie rada pajumti, apģērbu un iztiku. Taču vēl 1919. gada vasaras tautas skaitīšanā Stendes (Stenden) muižā reģistrēti 21 algots muižas saimes loceklis un 66 apgādājamie – muižas ļaudis, kas zaudējuši darba spējas, un kurus vienkārši uzturēja un apgādāja muižas īpašnieks Vilhelms fon der Brigens (Ernst Jochann Friedrich Wilchelm von und Baron von der Brüggen, 1860-1932).[5]

Tas pats attiecās uz slimību apkarošanu. Protams, nopietnākos gadījumos - smagas saaukstēšanās, karsoņi, infekcijas slimības u.tm., - tika saukts ārsts no tuvējās pilsētas. Pie muižnieku ģimeņu sirdzējiem tas bija pašsaprotami, taču brauca arī pie zemniekiem – šādos gadījumos ārsta honorāru, kas bija kādi 10-15 rubļi, apmaksāja muiža. Tiesa gan, daudzos gadījumos zemnieki centās iztikt paši, ar zāļu sieviņu palīdzību un buramvārdiem, un muižā vērsās pēc palīdzības, kad jau bija par vēlu. Vieglākos gadījumos muižnieki centās izlīdzēties saviem spēkiem. Tā, piemēram, Veselavas (Wesselshof) muižas īpašnieku pāris - Teofīls (Theophil Aurel von Campenhausen, 1808-1863) un Izabella (Isabelle Luise Friederike, geb. von Wolff, 1820-1849) fon Kampenhauzeni, - kuri 1840. gadā tikko kā bija apprecējušies un apmetušies tur uz dzīvi, bez kavēšanās steidzās palīgā strādniekiem, kas bija cietuši, neakurāta darba dēļ iebrūkot jaunceļamā cepļa velvei – pārsēja un šinēja, līdz ieradās izsauktais ārsts no Cēsīm.[6]1802. gadā Oļu muižas (Ohlenhof) īpašnieks Holanders (von Hollander) ar sievu Augusti Auroru no Rīgas atveda baku potes un Holandera kundze pati uzsāka potēt zemnieku bērnus; drīz viņas paraugam sekoja Kārzdabas muižas (Kerstenbehm) arendatora atraitne Luīze fon Štakelberga (Luise Gertrud Freiin von Stackelberg, ?-?). 1803. gadā arī Jaungrašu muižas (Neu-Geistershof) arendators Štenders (Stender) no Rīgas atveda “īstās govju baku potes” savu zemnieku potēšanai,[7] utt.

Elizabetes Magdalēnas pašas izlietoto ārstniecības augu saraksts tinktūru gatavošanai 1636. gada 19. oktobrī. Minēti 65 augi, tai skaitā pienenes, gaiļbiksītes, ķirši, melisa, plūškoka ziedi, liepziedi, dilles, peonijas, ozollapas, fenhelis, ceriņu ziedi, zemenes, salvija, majorāns, mežrozīšu paaugļi, rozes, kliņģerītes u.c.

Kā savās atmiņās par jaunību raksta Ernestīne baronese fon Šulca-Ašerādena (Ernestine Ottilie Helene Schultz von Ascheraden, geb. von Campenhausen, 1810-1902), Ozolmuižas (Eckhof) kundze: "Ja man būtu bijis jādara tas, kas katrai, kura apprecas laukos, brīnumainā kārtā tūlīt jāsaprot, proti, jāmāk izārstēt ikviena zemnieka vai [muižas] saimes cilvēka slimība, es patiesi būtu bijusi nelaimīga, jo man nebija ne jausmas par medicīnu. Bet arī šajā lietā Dievs man bija žēlīgs, jo [mans vīrs] Remberts šo uzdevumu veica ar prieku un veiksmi. Viņam bija iekārtota tīri glīta aptieka, kur starp labi rindotām pudelēm un burkām visu viegli varēja atrast, un ar praktizēšanu viņam laimējās. Tikai īpašos gadījumos nācās meklēt ārstu, kas bija trīsdesmit verstu[8] attālumā. Mazas operācijas viņš veikli veica pats, šinēja lauztus kaulus, un viņa medicīniskie pakalpojumi bija ļoti pieprasīti. Faktiski šis talants, no kura man nebija ne jausmas, piemita daudziem; tolaik ārstēja uz velna paraušanu, varbūt dažkārt pat mazliet pārgalvīgi ar vemšanas līdzekļiem un dēlēm, kuras audzēja katrā [kungu] mājā lielās stikla burkās."[9] Kā jau tas parasts vienā kultūrā, atšķirīgo sociālo kārtu saskarsme un mijiedarbība plauka arī medicīnas jomā. Muižnieki savās muižu aptiekās pārņēma un lietoja daudz ko no zemnieku zāļu sieviņu arsenāla un medodēm, savukārt zemnieki pārņēma, ieaudzēja un lietoja muižās ieviestās un kultivētās svešzemju drogas, kā arī vairāk sāka ievērot higienu.

Tradīcija katrai Baltijas aristokrātei pieprast ko no dziedniecības bija visai sena – pat mūsu hercogienes, viņas gaišības Elizabetes Magdalēnas (Elisabeth Magdalena von Kettler, geb. Princess von Pommern, 1580-1649) – kurai nu nekādi nevajadzēja ārstēt ne zemniekus, ne muižu ļaudis, – muižās liela vērība tika veltīta dārzkopībai un ārstniecības augu audzēšanai. Hercogienes aptiekāri, kā arī viņa pati augus izmantoja ārstniecības līdzekļu gatavošanai. Arī pati Elizabete it labi piepratusi dziedināšanas mākslu.

Tiesa, lielākās un bagātākās muižās, tā bija vairs tikai tradīcija, ka bērni devās uz Tērbatas vācu universitāti studēt vai nu jurisprudenci, vai medicīnu, jo ne jau nu ārstu prakses grasījās atvērt, lai gūtu iztiku. Muižas kompleksā pie kungu mājas parasti tika iekārtotas speciāls doktorāts, kur dzīvoja, pieņemot noteiktās dienās muižas ļaudis un zemniekus, medmāsa, feldšeris vai pat diplomēts ārsts, atkarībā no tā, cik līdzekļu konkrētās muižas īpašnieki atvēlējuši veselības aizsardzībai. Karls fon Manteifels-Scēge (Karl Baron von Manteuffel genannt Szöge, ?-1816), Cīravas muižas (Zierau) īpašnieks, jau 1798. gadā uzbūvēja slimnīcu saviem zemniekiem.[10] Fon Blankenhāgens (Herbert Heinrich von Blanckenhagen, 1892-1985) raksta: “Vienai muižas nodarbinātai medmāsai bija jāaprūpē slimie, ārsts no Ēdoles, kas arī bija īpašnieka pieņemts darbinieks, vienreiz nedēļā brauca uz pieņemšanas stundām Zlēkās. Slimokases toreiz nebija, un šādā veidā slimie noteikti tika aprūpēti labāk.”[11] Uz šo muižu ārstu māju pamata pēc dzimtbūšanas atcelšanas daudzviet vēlāk izveidojās doktorāti un lauku slimnīcas, kā tas, piemēram, bija Irlavā (Irmlau), kur muižas īpašnieks 1784. gadā noalgoja pastāvīgu ārstu Dāvidu Gemperu (Dr. David Heinrich Gamper, 1756-1798) Irlavas, Degoles (Degahlen), Ķūķu (Abaushof), Snapju (Friedrichsberg), Pētertāles (Peterthal) un Grenču (Gränzhof) muižu ļaužu veselības aizsardzības nodrošināšanai, 1830. gadā tur muižas īpašnieks uzbūvēja mūra doktorāta ēku, bet 1850. gadā ierīkota stacionāra slimnīca ar 20 gultasvietām.[12] 1850. gados Lībagu (Lipsthusen) muižas īpašnieks Karls fon Heikings (Alexander Heinrich Otto Carl von Heyking, 1810-1883) pārvilināja no Talsiem ārstu Fridrihu Heincu (Dr. Friedrich Heinz[13]), kurš kādu laiku pastāvīgi dzīvoja muižā un nodrošināja tās zemnieku ārstniecisko aprūpi,[14] utt.

Mazākās un nabadzīgākās muižās kungi pildīja ārsta funkcijas paši. Un tādu muižu bija vairums. Piemēram, 1744. gadā no 234 Vidzemes muižām 88 (37,6%) bija tādas, kurās nebija vairāk kā 19 zemnieku saimniecības, bet starp šiem sīkajiem muižniekiem 37 (42%) bija tādi, kuru muižās zemnieku sētu skaits nepārsniedza 10.[15] Tie nevarēja atļauties algot ārstus, nācās izlīdzēties pašiem. Tā nu vienas no pirmajām pieminētā fon Fēgezaka bērnības atmiņām ir došanās līdzi mātei, kura brauca ārstēt zemniekus: "Reiz pirms pusdienām māte paņēma Aurelu līdzi uz vējdzirnavām. Karlomchena nesa lielu grozu, pilnu ar apsiešanas mantām, vati, vaska ziedi un baldriānu. Visu ārstēja ar vaska ziedi un baldriānu, un tas allaž līdzēja. Bet šoreiz lieta bija nopietnāka – meldera mazā Kristīne ar verdošu pienu bija noplaucējusi sev kāju."[16]

Protams, tik idilliska aina jau nu nebija. Aprakstītais drīzāk ir tas, ko paši tajā iesaistītie – gan zemnieki, gan elite, – uzskatīja par labu un pareizu. Taču mēs zinām, ka ne viss dzīvē notiek tā, kā mums šķiet labi un pareizi, un arī pirms 200 gadiem reālajā dzīvē ļaudis bija dažādi un to attiecības atšķīrās. Bija gan kalpi un zemnieki ar tik nejauku raksturu un dabu, ka tiem neviens nevēlējās palīdzēt, un bija patiesi nežēlīgi kungi, kas izmantoja savu stāvokli nevis, lai pildītu pienākumus, bet gan apmierinātu savus untumus, un par saviem ļaudīm praktiski nerūpējās. Gluži kā mūsdienās, kad mēs labi zinām, kādam jābūt labam darba devējam un labam darbiniekam uzņēmumā, bet realitāte vēlamajā ievieš savas korekcijas, un sastopam visādus. Taču šādus muižniekus, kuri nerūpējās par saviem ļaudīm, pārējā aristokrātija izstūma no savām aprindām kā neatbilstošus kārtas kvalitātes prasībām. Kā A. Švābe (1888-1959), kuram nu nekādi nevar pārmest ģermanofīliju, spiests atzīt: "Kas neievēroja šīs patriarhālās tradīcijas, neieturot mēru mājas pārmācībā un nesaprotot, ka muižnieki paši ir ieinteresēti zemnieku labklājībā, tos pārējie kārtas biedri nicināja, saucot par "zemnieku dīrātājiem" (Bauernschinder)."[17] T.i., lai kā tas būtu pretrunā ar nacionālās un padomju hostoriogrāfijas tradīciju, šādi muižnieki drīzāk bija izņēmums, nevis norma.

Daudz kas avotos liecina tam par labu, kaut līdz šim latviešu vēsturnieku kopējās tendences labais tonis licis šādus aprakstus ignorēt, jo tie neatbilda dominējošajai nostādnei par vācbaltiešu un latviešu permanento antagonismu. Kad 1856. gadā Rīgā nomira Hamilkars fon Felkerzāms, divpadsmit Rūjienas sētu saimnieki savos pelēkajos vadmalas svārkos stāvēja pie viņa zārka Sv. Jēkaba katedrālē, un uz saviem pleciem aiznesa to līdz kapam. Kad Ernsts fon Kampenhauzens (Oswald Hermann Ernst von Campenhausen, 1813-1877) vienam no tiem vaicājis, kā viņi tik ātri spējuši veikt 150 verstis līdz Rīgai, zemnieks atbildējis: "Kad mums ienāca ziņa par lielkunga nāvi, visā apkārtnē bija tā, it kā būtu izcēlies ugunsgrēks, visi saskrēja kopā. Mēs tajā pašā dienā devāmies ceļā, pamezdami sievas, bērnus, tīrumus un arklus, lai tikai neiztrūktu šeit. Vēl divi vecie saimnieki gribēja braukt, tak savos septiņdesmit gados nevarētu izturēt garo pasta karietes braucienu." [18]

Popes muižas aptieka

Šādu piemēru literatūrā un avotos netrūkst gan muižu laikos, gan pat krietni vēlāk, kad nesaprašanās ķīlis mīta par 700 verdzības gadiem un baisajiem klaušu laikiem izskatā starp vācbaltiešiem un latviešiem no Krievijas impērijas slavofīlu aprindām un latviešu Atmodas aktīvistiem jau bija iedzīts jo dziļš. Pat 1919. gada ziemā Tukumā pie cietuma bija sanākušas zemnieku sievas no Vecmoku muižas (Alt Mocken), riskējot ar savām dzīvībām un spontānā mītiņā velti pieprasot: "Dodiet mums laukā mūsu baronu, nelieši! Žuļiki! Atbrīvojiet mūsu baronu, mūsu labo baronu!".[19] Arī fon Blankenhāgens atmiņās par lielinieku laiku, min: “(..) slaucamajai govij, kuru muižas cilvēki no Vec-Vrangeles muižas slepeni bija atveduši mana aizvestā tēvoča ģimenei uz pilsētu. Tas cilvēkiem bija bīstami un tāpēc vēl jo vairāk vēlreiz pierāda, ka attiecības starp muižniekiem un darbiniekiem bija daudz labākas, nekā tas no zināmas puses tika vēlāk attēlots. Ļaužu uzticība saviem muižas kungiem bieži bija aizkustinoša. Viņi pie saviem kungiem nāca ne tikai ar savām saimnieciskajām rūpēm, bet arī ar personiskajām bēdām un slimību gadījumos. Manam onkulim Edgaram Loevisam of Menāram Vec-Vrangeles muižā atkārtoti vajadzēja aizvietot tālu dzīvojošo lauku ārstu un viņš ar ārstēšanu, un it īpaši ar ievainojumu pārsiešanu, parādīja apbrīnojamu prasmi. Un kad reiz ārsts pietiekami ātri nebija klāt, viņš tika aicināts pie dzemdībām, kur vajadzēja palīdzēt!”[20] Vēl 20. gadsimta divdesmitajos gados Ada fon Manteifele-Scēge (Ada Ludowika Baronesse von Manteuffel genannt Szöge, 1897-?) bija labā cīravnieku atmiņā. Laikrakstā “Kurzemes Vārds” 1929. gada 158. numurā lasâm: “Viņas laikā nevienam cīravniekam nebija jāmaksā ne graša personīgā nodokļa, jo viņa uzturēja skolu, baznīcu, aptieku, algoja ārstu, vecmāti un pat pagasta rakstvedi [..].”

Pamazām daudzas muižu īpašnieku funkcijas medicīnas un sociālās palīdzības jautājumos sāka pārņemt valsts. Tagadējā Latvijas teritorija XVIII gadsimtā nonāca Krievijas impērijas sastāvā, un jaunās, centralizētās veselības aizsardzības sistēmas pamatā bija 1775. gada reforma, kas ieviesa divlīmeņu administratīvo dalījumu: guberņa un apriņķis, kur katrā guberņā tika izveidota Sabiedriskās aizgādības kolēģija (kr. Приказ общественного призрения, vc. Collegium für allgemeine Fürsorge). Tās uzdevums bija gādāt par darba nespējīgajiem, kā arī pārraudzīt virkni ar iedzīvotāju veselības aprūpi saistītus jautājumu, t.sk. „Dievam tīkamu” (богоугодные) iestāžu – feldšeru punktu, slimnīcu, patversmju, bāriņu namu u. tml. – atvēršanu un uzturēšanu. Kolēģijas darbību tieši pārraudzīja gubernators, vadībā bija pa diviem katras kārtas (muižnieku, tirgoņu, zemnieku) vēlētiem pārstāvjiem.[21] Tālākas administratīvas attīstības gaitā 1797. gadā katrā guberņā tika izveidota Ārstniecības pārvalde, kas kontrolēja ārstnieciskās palīdzības un sanitārās uzraudzības darbu guberņā. To vadīja inspektors, kuram bija divi palīgi – operators un akušieris. 1865. gadā guberņas Ārstniecības pārvalde tika reorganizēta un turpmāk saucās guberņas pārvaldes Ārstniecības nodaļa, ko vadīja inspektors un viņa palīgs.

Nodaļas tiešā pakļautībā bija apriņķa ārsti (šāds amats tika izveidots pēc tam, kad Krievijas impērijā 1775. gadā tika noteikts teritoriālais dalījums apriņķos, un tā ieviešana notika pakāpeniski: Vidzemes guberņā 1783. un 1784. gadā, Latgalē – pēc Vitebskas guberņas Ārstniecības pārvaldes izveidošanas 1797. gadā). Apriņķa ārsta funkcijas un pienākumi bija saistīti ar infekcijas slimību izplatības ierobežošanu, apdzīvoto vietu sanitārā stāvokļa uzlabošanu, medicīniskās palīdzības sniegšanu mazturīgiem iedzīvotājiem, apriņķa slimnīcas vadību, tiesu medicīnas ekspertīzi, visu apriņķa teritorijā izvietoto slimnīcu, aptieku un citu dziedniecības iestāžu, kā arī ārstu un pārējo medicīnas darbinieku likumisko uzraudzību un kontroli, pārskatu sastādīšanu un iesniegšanu utt. Apriņķa ārstam bija vairāki palīgi – feldšeris un vecmāte. Līdztekus darbojās pilsētas ārsts (Kurzemes lielākajās pilsētās šāds amats bija jau hercogistes laikos). Atbilstoši 1836. un 1843. gadā izdotiem noteikumiem[22] pilsētas ārstam bija jāveic medicīniski policejiski un sabiedriski sanitāri pienākumi, jāuzrauga pilsētas sanitārais stāvoklis, jākontrolē tirdzniecība, jāapkaro epidēmijas, jāvada pilsētas slimnīcas darbība u. tml.[23] Un arī tad, kad valsts bija pilnībā pārņēmusi veselības aizsardzības funkcijas, Baltijas muižniecība turpināja iespēju robežās dot arī savu ieguldījumu. Tā, piemēram, 1907. gadā Strenčos pēc Vidzemes bruņniecības iniciatīvas sāka uzcēla psihoneiroloģiskās slimnīcas ēku (projekta autors bija arhitekts A. Reinbergs), kas tolaik bija viena no modernākajām Eiropā (pirmais slimnīcas direktors bija A. fon Bērs).

Pēc brīvlaišanas tika izjauktas zemnieku un muižu īpašnieku attiecības, zemnieki vairs nevarēja vērsties muižā pēc medicīniskās palīdzības kā pēc kaut kā pašsaprotama. Tāpat vien viņus vairs neviens neārstēja, vajadzēja maksāt. Tāpēc veidojās jauns sociālā atbalsta mehānisms – slimokases, – kurās ļaudis veica regulāras iemaksas, apdrošinot veselību, un kuras, nepieciešamības gadījumā, pilnībā vai daļēji apmaksāja sava biedra ārstēšanās izdevumus. Bet tas jau ir cits stāsts, un ar sadzīvi muižās un medicīnu tajās maz sakara.

Pati tēma – ārstniecība un medicīniskā palīdzība t.s. muižu laikos, – ir ārkārtīgi interesanta un praktiski nav pētīta. Reti kurš vēsturnieks tik labi orientējas medicīnā un drogās, reizē saprotot vācbaltiešu dialektu, jaunlatīņu valodu un mākot šifrēt rokrakstus, lai uzdrošinātos ķerties klāt muižu saimniecības grāmatām, muižnieku un zemnieku dienasgrāmatām, lai lasītu, pētītu, analizētu un apkopotu to, kas par medicīnu tajās rodams. Pie tam tiešas informācijas ir maz – visos laikos ļaudis ir pievērsuši uzmanību neikdienišķajam, nepieminot pašsaprotamo un ikdienišķo, tāpēc vēl milzu darbs priekšā, lai savāktu un apkopotu izkaisītās informācijas druskas vienā kopainā. Jācer, ka nākotnē kādam pētniekam pietiks uzņēmības tam pieķerties.

08.2016.

Atsauces

  1. Zigfrīds fon Fēgezaks. Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689-1887. - Vesta-LK: Rīga, 2011. ISBN 978-9934-8139-7-9
  2. Fēgezaks, 13. lpp.
  3. Dižciltība uzliek pienākumus - fr.
  4. Liepiņa Dz. Vidzemes zemnieki un muiža 18. gadsimta pirmajā pusē. - Zinātne: Rīga, 1983., - 59. lpp.
  5. Kalmanis Zigurds. Dzimtas nams. Stendes muižas veidošanās un attīstība 1288.-1920. - Aleksandra Pelēča lasītava: Dižstende, 2004. - 120. lpp. ISBN 9984-9286-9-1
  6. Fēgezaks, 294. lpp.
  7. Auns Muntis. Cesvainieši 18. gadsimta otrajā pusē. // Latvijas arhīvi. 2000. Nr.1, 65.-89. lpp. (81. lpp.)
  8. 1 versts = 1066,781 m
  9. Fēgezaks, 319. lpp.
  10. LVVA, 1100. f., 9. apr., 76. l., 47., 51. lp.
  11. Herbert von Blanckenhagen. Am Rande der Weltgeschichte : Erinnerungen aus Alt-Livland, 1913-1923. - Göttingen, 1966, 262. lpp. – latviešu val. tulkojusi I.Čekstere
  12. Valentija Embure. Irlavas doktorāts (1830-2013) un Irlavas Sarkanā Krusta slimnīca (1850-2013). // Lauku ārstniecība Latvijā: atskats un vērtējums. - Latvijas Inovatīvās medicīnas fonds: Rīga, 2013. - 33.-39. lpp. ISBN 978-9984-49-918-5
  13. Die Arzte Kurlands von 1825-1900 : Ein biographisches Lexicon. / J.Brennsohn - Herausgegeben von der Kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst: Mitau, 1902. S. 34.
  14. Kalmanis Zigurds. - 74. lpp.
  15. Liepiņa Dz. - 143. lpp.
  16. Zigfrīds fon Fēgezaks. Baltiešu gredzens. - Vesta-LK: Rīga, 2012. - 53. lpp. ISBN 978-9934-8296-8-0
  17. Arveds Švābe. Latvijas vēsture 1800-1914. - Daugava: Upsala, 1962., 145.-146. lpp.
  18. Fēgezaks. Senči un pēcteči, 355. lpp.
  19. Ģertrūde fon den Brinkena. Nogrimusī zeme. – Tukuma muzejs: Tukums, 2015., 109.-112. lpp. ISBN 978-9934-8463-4-2
  20. von Blanckenhagen, 130.-131. lpp.
  21. Егорышева И.В., Поддубный М.В., Шерстнева Е.В. История здравоохранения дореволюционной России (конец XVI – начало XX в.). - Мocквa, 2014, с. 22–28.
  22. Петровский И. А. Историческая справка о городовых врачей. // Вестник общественной гигиены, судебной и практической медицины, 1898, № 7, с. 567–571.
  23. Arnis Vīksna. Medicīnas administratīvās sistēmas Latvijā 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā. // Latvijas Universitātes Raksti. Zinātņu vēsture un muzejniecība. 2015, 809. sēj. 129.–144. lpp.

Publicēts: Buks Artis. Kā ārstēja muižu laikos. // Medicus bonus. Nr.25., augusts un septembris, 2016., 78.-81. lpp.


Papildu literatūra par šo tēmu latviski:

  • Arnis Vīksna. Medicīnas vēstures pieminekļi Vecrīgā un kanālmalā. - Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2016. - 144. lpp. ISBN 9789934180996
  • Ventspils novada medicīnas vēsture. / A.Vīksna, R.Vēliņš un P.Rēvelis - Valters un Rapa: Rīga, 2011. - 544. lpp. ISBN 9789984805757
  • Zabludovskis P., Kaņeps V., Grigorašs F., Bļugers A. Krievu un latviešu medicīnas vēsture. - Zvaigzne: Rīga, 1968., 263. lpp.
  • Strods H. Kurzemes kroņa zemes un zemnieki 1795-1861. - Zinātne: Rīga, 1987., 239. lpp.