Potašas vārītava

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Potašas vārītava (vc. Potaseh Siederey, Pottasch Brennerey, kr. поташня, поташный завод) jeb kālija vārītava (vārds "kālijs", lat. alkali, cēlies no arābu "al qalīy" - dedzināti pelni -, savukārt "potaša" nosaukums figurē ģermāņu valodu grupā; līdz ar to, atkarībā no tā, kura valoda kāda rakstiska avota autoram bijusi tuvāka, attiecīgā manufaktūra dēvēta vienā vai otrā vārdā) - manufaktūras tipa ražotne potašas ražošanai viduslaikos un jaunajos laikos. Potašu ieguva, koku pelnus suspendējot (ieberot un iemaisot) karstā ūdenī, lai izšķīdinātu to sastāvā esošo kālija karbonātu, nofiltrējot un pēc tam šķīdumu iztvaicējot.

Tā kā iepriekšminētais latīņu vārds alkali tajā laikā bija lietojams jebkuras sārmainas vielas apzīmēšanai (cilvēki vēl nebija apjautuši, ka eksistē dažādi elementi, konkrēti, nātrijs un kālijs, kuru karbonāti vai hidroksīdi ir bāziski un ūdenī šķīstoši, tāpēc tie tika "mesti vienā maisā", jo to ķīmiskās īpašības ir stipri līdzīgas, vismaz tā laika praktisko pielietojumu ziņā), iespējams, dažkārt ar terminu kālija vārītava domāta kālija sārma ražotne. Kālija sārms (kālija hidroksīds, KOH) ir ievērojami spēcīgāka bāze par potašu, līdz ar to, piemērotāka dažiem pielietojumiem, it īpaši ziepju vārīšanai. Lai iegūtu kālija sārmu, potašas ūdens šķīdumam pievienoja dzēstos kaļķus (kalcija hidroksīdu, Ca(OH)2), rezultātā notika apmaiņas reakcija, mazšķīstošais kalcija karbonāts nogulsnējās, savukārt kālija sārms palika šķīdumā - to nolēja no nogulsnēm un vārot ietvaicēja.

Kurzemes un Zemgales hercogistē potašas/kālija vārītavas bijušas Jelgavā, Kuldīgā, Lutriņos, Saldū, Skrundā, Tērvetē, Valgundē, Biržos, Kursīšos, Jaunaucē, Zvārdē un Baldonē. No katras hercoga domēnes zemnieku saimniecības Lutriņos, Kuldīgā, Saldū, Skrundā, Kursīšos un Zvārdē vajadzēja piegādāt 1 sieku apšu, bērza vai alkšņu koku pelnu gadā, bet lapu koku bagātos rajonos Biržos - pat 4-5 sieku pelnus gadā. Jaunauces potaša vārītava apstrādāja līdz 70 sieku pelnu gadā, Kuldīgas un Lutriņu - līdz 120, Saldus - līdz 140, Kursīšu un Zvārdes - līdz 160, Skrundas - līdz 200, bet Biržu līdz pat 2000 sieku pelnu gadā. Jelgavā, Kuldīgā, Lutriņos, Saldū, Skrundā, Tērvetē un Volgundē potaša vārītavas pastāvēja kā papildu ražotnes pie salpetra varītavām, bet Biržos, Kursīšos, Jaunaucē, Zvārdē un Baldonē - pie stikla cepļiem. No 1646. līdz 1656. gadam eksportēja aptuveni 650 pudu potašas. Visvairāk potašas vārītavu bija hercoga Fridriha Kazimira laikā (1682.-1698.), bet Ziemeļu kara laikā tās izpostīja un lielāko daļu vairs neatjaunoja.

Resursi internetā par šo tēmu