Proletariāta diktatūra

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Proletariāta diktatūra (an. dictatorship of the proletariat, vc. Diktatur des Proletariats, kr. диктатура пролетариата) - koncepcija radikālajā marksismā (ļeņinismā), valsts vara, ko nodibina pēc proletariāta īstenotas revolūcijas, "kapitālistiskās iekārtas likvidēšanas un buržuāziskās valsts mašīnas sagraušanas", kur vara realizējas ar politisko un sabiedrisko organizāciju sistēmas, t.s. padomju varas palīdzību. Tika iedibināta Krievijā pēc 1917. gada Oktobra apvērsuma, taču beidzoties pilsoņu karam un izveidojot centralizētu varas aparātu, visas padomes tika tai pakļautas un valstī ar nosaukumu "proletariāta diktatūra" faktiski nostiprinājās komunistiskās partijas diktatūra.

"Proletariāta diktatūra ir sociālistiskās revolūcijas galvenais saturs, tās uzvaras nepieciešams nosacījums un galvenais rezultāts. Tāpēc mācība par proletariāta diktatūru ir svarīgs marksisma-ļeņinisma teorijas nodalījums." Proletariāts izlieto savu varu gāzto ekspluatatoru šķiru pretošanās apspiešanai un savas iegūtās varas nostiprināšanai. Diktatūrai jākalpo proletariātam, lai tas mobilizētu plašas masas un iesaistītu tās jaunās iekārtas veidošanā, lai veiktu revolucionārus pārkārtojumus visās sociālās un politiskās dzīves sfērās: ekonomikā, kultūrā, sadzīvē, lai likvidētu visas šķiras un izveidotu bezšķiru sabiedrību. Par augstāko principu tika postulēta proletariāta savienība ar zemniecību vienam mērķim. "Proletariāta diktatūras sistēmā galvenais vadošais un virzošais spēks ir strādnieku šķiras priekšpulks - komunistiskā partija." Tika postulēts, ka tā nav pašmērķis, bet nepieciešamība, jo cita ceļa uz bezšķiru sabiedrību komunistu vadoņi neatzina. Vēsturiski par pirmo proletariāta diktatūras formu tika uzskatīta Parīzes komūna, savukārt Ļeņins izstrādāja "padomju varas" koncepciju kā proletariāta diktatūras formu. Ja lielinieki lika akcentu šajā jautājumā uz revolucionāro vardarbību, tad mērenie sociāldemokrāti bija pret to un, uzzinot par revolucionāro teroru Krievijā pēc Oktobra revolūcijas, nosodīja to. K.Kautskis postulēja, ka K.Marksa ideja par proletariāta diktatūru pār ekspluatatoru mazākumu principā nesaistās ar vardarbību pār pēdējo, bet gan ir dabīgs politiskās demokrātijas turpinājums un izriet no paša demokrātijas pamatprincipa: proletariāts veido iedzīvotāju vairākumu un demokrātijas apstākļos demokrātiski uzspiež savu gribu sociālajām minoritātēm. Rezultātā pēc kara atjaunotās II Internacionāles Bernes kongress, apsveicot revolūcijas Krievijā, Vācijā un Austroungārijā, ar lielu balstu pārsvaru nosodīja proletariāta diktatūru kā vardarbības formu.

Literatūra par šo tēmu

  • Proletariāta diktatūra. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 344.-345. lpp.
  • A. Proletariāta diktatūra. // Militārais apskats. 1933., Nr.4., 630.-645. lpp.

  • К. Kautsky. Die Diktatur des Proletariats. - Wien, 1918

Resursi internetā par šo tēmu